Atsauksme D. Ziemeles vēstulei «Kāpēc vajadzēja uzplēst rētas?», publicēta 27. jūlija «Bauskas Dzīvē»Ziņa, ka Bauskas vidusskolā atklāj īpašu piemiņas plāksni kādreizējam skolas pedagogam un direktoram Kārlim Vītolam, arī mani pārsteidza un izbrīnīja. Bauskas vidusskolā es mācījos no 1944. līdz 1948. gadam. 1948. gada vasarā, lai izvairītos no mātes apcietināšanas, nācās emigrēt uz Lietuvu un mācības turpināt vakarskolā. Tā kā man iznāca mācīties pie trim skolu direktoriem, varu salīdzināt viņu darbu, un vērtējums nav par labu K. Vītolam.Mācīties sāku kara laikā pie direktora Jāņa Viesjāņa, kas palicis gaišā piemiņā. Tā kā skolai vēl nebija kopmītnes un kopgalda, viņš mani iekārtoja pie skolas sētnieces Dzirkales kundzes. Vēlāk gadījās, ka Viesjānis mūs kopmītnēs pārsteidza ballējoties, vēlu nākot mājās, lecam pār žogu vai iekāpjot pa logu. Viņš aizrādīja, runāja ar mums, bet nekad nesodīja. 1945. gada novembrī Viesjānis ar līdzjūtību paziņoja, ka mans tēvs ir apcietināts, atrodas Bauskas cietumā, lai aiznesot pārtiku. Neteica, kā viņš to uzzinājis, es arī nevaicāju. Vēlāk satiekoties Rīgā, viņš vienmēr apvaicājās, kā man sokas ar darbu un mācībām.Atšķirībā no Jāņa Viesjāņa Kārlis Vītols centās kolektīvu valdīt ar bardzību un iebiedēšanu. Tiesa, tolaik tāda metode bija arī valsts mērogā. Prātā palikuši divi nepatīkami gadījumi. Mēs ar māsu 1947. gada rudenī, tāpat kā iepriekšējos gados, uz mācībām ieradāmies oktobra vidū pēc rudens lauku darbiem. Vītols man neatļāva turpināt mācības 11. klasē, kaut arī klases audzinātāja Kristone liecināja – varēšu ne tikai labi, bet teicami mācīties. Desmito klasi, strādādams lauku darbus, vezdams baļķus no Taurkalnes mežiem uz Viesītes upi pludināšanai, palīdzot mātei pildīt meža izstrādes normas, biju beidzis ar teicamām atzīmēm. Vītols pieprasīja, lai skolā ierodas vecāki. Manai mātei nācās braukt 30 km uz Bausku un lūgties, lai atļauj turpināt mācības, ko beidzot arī žēlīgi atļāva.Otrs gadījums saistīts ar skolas sienas avīzi, kam biju atbildīgais redaktors. Rakstiņā ar ziņu, ka Padomju Savienībā jaunieši no 18 gadiem var piedalīties vēlēšanās, pēc pārrakstīšanas palika, ka komjaunieši no 18 gadiem var piedalīties vēlēšanās. Vītols sacēla traci. Tā vietā, lai kļūmi labotu, nāca bargs uzbrēciens: «Kas ir jūsu vecāki?» Neatceros, ko viņam atbildēju, bet teikt patiesību nevarēju: tēvs bija izsūtījumā un māte ieskaitīta «kulakos». Kļūdu varēja vienkārši labot, aizkrāsojot trīs burtus.Es biju liecinieks rakstā minētajam skolas absolventu arestam izlaiduma dienā. Mani piedalīties izlaidumā bija uzaicinājusi Ārija Linga, ar kuru biju sadraudzējies. Arests notika izlaiduma svinīgās sēdes laikā. Jaunieši tika piecelti no absolventu rindām, izvesti no zāles un aizvesti no skolas. Kāpēc un par ko, nekas netika teikts. Tas atstāja nomācošu iespaidu. Pustumšajā koridorā ļoti nervozēja Gunārs Zemtautis, kas no Rīgas bija atbraucis uz jaunākā brāļa izlaidumu. Satraukts bija Budbergas luterāņu draudzes mācītājs Teodors Valters, kura vecākā meita Laimdota bija absolvente. Arī es jutos neomulīgi. Mācību laikā Bauskas vidusskolā biju iesaistījies pretošanās kustībā. Mūsu grupas sanāksmes dzīvoklī pie Šņorēm vadīja Gunārs Zemtautis. Tomēr, cik man zināms, no mūsu grupas neviens netika apcietināts. Jautājums – kāpēc šo jauniešu arestu veica tik uzkrītoši demonstratīvi? Parasti čeka tā nerīkojās.Pēc tēva māju piespiedu atstāšanas 1948. gada rudenī gribēju pelnīt iztiku Rīgā, strādādams rūpnīcā, un turpināt mācības vakarskolā. Rīgā mani nepierakstīja, jo es tur nestrādāju, bet darbā nekur nepieņēma, jo man nebija Rīgas pieraksta. Gāju pieteikties manai apmešanās vietai tuvākajā Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā. Arī tur mani negribēja pieņemt, jo Rīgā nedzīvoju un nestrādāju. Taču, iepazinies ar manu liecību un teicamajām atzīmēm, skolas direktors Jānis Grīnvalds tūlīt pieņēma mani skolā, solīdams vajadzīgās atļaujas no rajona izpildkomitejas izglītības nodaļas pats nokārtot. Mācīšanās Raiņa vidusskolā ļāva iegūt pierakstīšanās atļauju un darbu velosipēdu rūpnīcā. Raiņa skolā bija citāda gaisotne, direktora un skolotāju attieksme pret audzēkņiem – kā pret personībām.Piekrītu Ziemeles kundzes viedoklim: Kārļa Vītola piemiņas plāksni, to īpaši neizceļot, novietot kopā ar pārējo kādreizējo skolas direktoru un ilggadējo skolotāju atbilstošām piemiņas zīmēm. Tā domā arī mani vēl šajā saulē esošie skolas biedri.
