Dzelzceļa stacijas esot redzējušas vairāk patiesu skūpstu nekā dzimtsarakstu nodaļas, bet slimnīcu sienas, iespējams, dzirdot vairāk patiesu lūgšanu nekā baznīca.Droši vien to pašu var teikt par sanatorijām, kur visdažādākā vecuma ļaudis sadarbībā ar medicīnas speciālistiem cenšas atlabt pēc smagām slimībām, traumām un operācijām vai uzlabot saspringtā ikdienā, dzīves gaitā cietušo veselību.Iepriekš par minēto jomu neko daudz nezināju. Saskare un zināšanas vairāk radās pēdējo divu gadu laikā. Cerot uz laimīgām beigām, esmu pateicīga par pieredzēto. Mainījušās vērtības, par svarīgākajām izvirzot tās, kuras jaunībā uztvēru par pašsaprotamām. Katra dzīves kvalitātes pamats ir laba garīgā un fiziskā veselība. Tā jāsaudzē un jākopj. Muļķīgi cerēt, ka bez ieguldījumiem viss «darbosies kā ar sviestu smērēts». Pieaugušajiem lielā mērā pašiem vien jāuzņemas atbildība par to, cik labi jūtas.Līdz šim mana pieredze saskarsmē ar ārstiem, medicīnas speciālistiem un darbiniekiem kopumā bijusi pozitīva. Kaut ne reizi nav nācies pasniegt «pateicību» (dažkārt no sirds gan to gribējies), esmu pārliecinājusies, ka Latvijas medicīnā strādā profesionāli un pacienta labklājībā ieinteresēti speciālisti. Paldies visiem par nenovērtējamo ieguldījumu! Vērtīgi būtu viņus atcerēties gada cilvēku un tamlīdzīgos sumināšanas pasākumos.Daudzām iedzīvotāju grupām, piemēram, politiski represētajām personām, mazturīgajiem, bērniem līdz pilngadības sasniegšanai, pēc smagām traumām (avārijām), saslimšanām (insulta u. c.), valsts garantē atvieglojumus, izmantojot ārstēšanās un rehabilitācijas pakalpojumus. Iesaku interesēties par iespējām un izmantot tās, jo, protams, ekonomiskā lejupslīde aizvien samazina piedāvājumu. Ja vien galīgi nav apnicis dzīvot, veselību ir vērts uzlabot…
