Viena no jomām, kuras nesakārtotība izraisīja krīzi Latvijā, ir būvniecība. Varētu domāt, ka tagad katrs būvstrādnieks pie darba turēsies. Šogad brigadieri un būvdarbu vadītāji atkal visās malās meklē kārtīgus strādniekus, bet daļa paliek mājās ar aizbildinājumu, ka dzert var arī uz vietas. Citi pazūd pēc pirmās algas. Protams, ka samaksa ir daudz mazāka nekā pirms vairākiem gadiem, bet šāda attieksme neliecina, ka krīze būtu devusi kādu mācību.Arī uzņēmējiem izpratne par krīzes cēloņiem ir gājusi garām. Šovasar būvniecībā izmaksas aug. Konkrēts piemērs – sastatnes pagājušajā gadā varēja izīrēt par 25 santīmiem kvadrātmetrā, tagad – par latu. Krīze ir beigusies tikai vārdos, bet daži jau cenšas izspiest maksimālu peļņu.Būvniecības apjomus atkal ir uzkurinājuši dažādu fondu līdzekļi. Šī nauda parasti lielākoties aiziet maksājumos par materiāliem, kurus iepērkam no Eiropas Savienības valstīm. Latvijas valdībai vajadzēja jau pirms desmit gadiem izsludināt par prioritāti vietējo būvniecības materiālu ražošanas attīstību, lai barotu nevis kaimiņu valstis, bet gan savus uzņēmējus. Tas nav noticis, un nav manāms, ka nākotnē būtu plānotas pozitīvas pārmaiņas šajā jomā. Sekas jau ir paredzamas –, beidzoties Eiropas Savienības finansējumam, būvniecības nozare piedzīvos kārtējo sabrukumu.Šeit vietā ir vācu ideālisma filozofa Hēgeļa vārdi: «Vēsture māca to, ka tautas no vēstures neko nemācās.» Diemžēl Latvijā šos vārdus var attiecināt uz visiem sabiedrības slāņiem.
