Šodien atkal izkārti karogi sēru noformējumā, pie Bauskas Valsts ģimnāzijas tas nolaists pusmastā. Šīs mācību iestādes direktora vietnieces audzināšanas jomā Solvitas Lauzējas uzaicināta, vakar tikos ar skolas 9. un 10. klašu audzēkņiem, lai radītu priekšstatu par 66 gadus veciem notikumiem Latvijas vēsturē. Protams, tas bija tikai pieskāriens laika un attāluma ziņā 45 minūtēs neaptveramam posmam no dzimtenes atrautu cilvēku mūžā. Manā rīcībā bija no Amūras apgabala sūtītās un radu saglabātās vēstules, necilas fotogrāfijas un sena PSRS karte kā vizuāls liecinājums, cik garš un ilgs bija piespiedu brauciens lopu vagonos uz okupētājas valsts Tālajiem austrumiem – no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam. Stāstījuma atbalsis lasīju jauniešu acīs, un man šķita, ka esmu saprasta.
Kārtojot pēdējā laika notikumus loģiskā secībā, atcerējos dažu inteliģentu cilvēku, arī politiķu spriedelējumus, vai nu nepietiekot sērot, piecās dienās gadā izliekot valsts karogu ar melnu lenti. Pat maestro Raimonds Pauls vairākkārt paudis neapmierinātību, it kā pārējo 360 dienu gadā būtu par maz jautrām ziņģēm un citām izpriecām. Mēs, vēl tūkstošiem politiski vajāto, nealkstam pēc sēru karogiem. Viss pārdzīvotais ir mūsos, un izmēzt to no atmiņas nav neviena spēkos. Karogi ir kā bojas, kas uzrāda vēstures bīstamos posmus, kam ir tieksme atkārtoties.
Pagājuši tikai 24 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, un badīgais kaimiņš atkal klauvē pie mūsu durvīm. Propagandas un kara stobri ir pavērsti pret Baltijas valstīm, nez kāpēc piemirstot, cik daudz darāmā būtu pašu zemē, kuras bagātības nemaz nav aplēšamas. Cik tas ir draudoši, pārliecinājāmies, saskaroties ar NATO kara tehniku, kas pirmdien šķērsoja Bausku, viesdama gan mieru, gan arī nemieru. Tieši tagad ir svarīgi apzināties savas tiesības uz pastāvēšanu, smelties pieredzi un spēku pagātnē un paaudzēm vienoties vīzijā par savas valsts nākotni.
