Vēsturiski nozīmīgas informācijas glabātājas

Latvijas Kultūras kanona Tautas tradīciju sadaļā ierakstīts: «Kapsētas Latvijā ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Kapu regulāras apmeklēšanas un kopšanas tradīcija ir noturīga vairāku gadsimtu garumā.»

Ārzemniekiem to nesaprast
Kapu kultūra Latvijā ir kas īpašs, ko ārzemniekiem dažkārt grūti saprast. Tāda kapu kultūra un kults reti kur Eiropā sastopams, ja nu vienīgi vēl Lietuvā. Grūti atrast tautu, kas tik cītīgi kā dārzus kopj kapus un tik bieži iet uz tiem. Ainavu arhitekti Latvijas kapsētas nereti dēvē par savdabīgiem parkiem. Arī kapu svētki un svecīšu vakars ir Latvijas tradicionāla vērtība, bet pasaules kontekstā – kaut kas neparasts.

Apglabā deklarētās personas
Bauskas novadā ir vairāk nekā 50 kapsētu. Dažās no tām apbedījumus neveic, tomēr vairumā kapu ik pa laikam skan sēru melodijas un zemes klēpī tiek guldīts aizgājējs. Lai mirušo apglabātu, piederīgajiem jāsazinās ar personu, kas atbild par kapiem. Tas var būt kapu uzraugs, īpaša pašvaldības norīkota persona, dažreiz arī pagasta pārvaldes vadītājs.

Bauskas novadā pilsētā un pagastos kapsētas ir pašvaldības pārziņā, vienīgi Vecsaules pagastā dažas apbedījuma vietas pieskata draudzes. Šajās kapsētās pirms apbedīšanas jāuzmeklē draudzes pārstāvis, ar kuru kārtot nepieciešamās formalitātes. Pagasta kapos var apglabāt tikai pagastā deklarētās mirušās personas. Agrāk aizņemtajā zemesgabalā var apbedīt arī piederīgos, kas vairs nedzīvo pagastā. Ļoti reti ir gadījumi, kad apglabāt var aizgājējus, kuriem nav saistības ar konkrēto pagastu vai pilsētu.

Kapsētas digitalizācija
Svarīgi, lai kapsētās tuvinieki varētu izmantot ūdeni, kas vairumā gadījumu arī tiek nodrošināts. Ideālā gadījumā līdzās kapiem vajadzētu būt smilšu, arī melnzemes kaudzēm. Dažos novada kapos tādas ir atrodamas. Pašvaldības pārziņā esošajās kapsētās vietvarai jānodrošina kopīgās lietošanas teritorijas sakopšana. To veic SIA «Vides serviss» darbinieki, dažviet iedzīvotāji organizē kapu sakopšanas talkas. Ceraukstes pagastā, piemēram, trīs reizes gadā un pirms bērēm tiek grābti celiņi. Divas, dažkārt trīs reizes gadā tiek appļauta teritorija. Ja nepieciešams, šķūrē piebraucamos ceļus.

Svarīgi, lai līdzās kapsētai būtu iekārtota vieta, kur izmest nokaltušos ziedus, vainagus, skujas. Pašvaldības rūpe ir regulāri kopt šos atkritumu laukumus, lai tie nebūtu pārpildīti un nebojātu skatu. Dažviet pie kapiem ir konteineri, kuros samest stiklus, plastmasu.
Dāviņu pagasta Ķešu un Žūžu kapos nesen uzstādīti jauni zvani nozagto vietā, kā arī veikta kapu topogrāfiskā uzmērīšana. Pie pilsētas kapsētām, izņemot Plosta kapus, dažviet arī laukos ir tualetes, sakopti stāvlaukumi automobiļiem. Gailīšu pagasta Kaulbriežu kapos sadarbībā ar SIA «Cemety» veikta kapsētas digitalizācija.

Nav vienotu noteikumu
Novadā joprojām nav izstrādāti saistošie noteikumi par kapsētām, to uzturēšanu, izmantošanu, kopšanu. Pirms vairākiem gadiem šāda dokumenta projekts tika sagatavots, taču līdz galīgajam balsojumam domes sēdē tas nenonāca. Pilsētas kapus apsaimnieko pašvaldības uzņēmums «Vides serviss». Tas pie kapsētām piestiprinājis izrakstu no 1997. gadā apstiprinātajiem Bauskas pilsētas kapu uzturēšanas noteikumiem. Šie noteikumi savulaik izstrādāti, par paraugu ņemot analogu dokumentu Rīgas kapsētās.

Latvijas Kultūras kanons
Māra Mellēna, etnopsiholoģe:
– Arheologu pētījumi parāda, ka gan kuršu ugunskapi, gan sēļu uzkalniņi stāsta par izrādītu cieņu aizgājējiem. 16. un 17. gadsimtenī, kad Kurzemes hercogistē un zviedru Vidzemē cēla baznīcas, par lielskungu, mācītāju un citu izcilu personu apbedījumu vietu kļuva dievnamu velves un pagalmi. Zemniekus joprojām glabāja kapu uzkalniņos.
Par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši hernhūtieši – Brāļu draudžu piederīgie ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm. Kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties 15. gadsimtā.
Vasarā, laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās notiek kapu svētki, kuros pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi, kuru ikdienas dzīve rit dažādās Latvijas vietās vai pat ārpus tās. Kapu svētku tradīcijai nav vairāk par simt gadiem, bet tā ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai.


Veļu laiks
Tas ir posms no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad migla sāk kamolos velties, veļas, līdz saveļas par veļiem. Veļu laika tradīciju ievērošana sākusies stipri pirms kristīgās ticības ieviešanas. Senie latvieši ticēja, ka veļu jeb dievaiņu laikā aizgājušo senču gari, kurus dažādos novados sauca par veļiem, velēniešiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem, nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem.
Ļaudis teicās redzējuši veļus kā miglu, kā kamolus veļamies. Veļu laikā nedrīkstēja dziedāt, bija jāuzvedas klusi. Ļaudis vakarēja, strādāja klusus darbus, minēja mīklas. Mielastu veļiem izlika istabā, saimniecības ēkās, arī kapsētā vai pie kāda ozola. Tika mielotas senču dvēseles, kurām līdzi, zināms, varēja nākt arī citi veļi.

Avots: parkulturu.lv.




Bauska

Codes pagasts

Ceraukstes pagasts

Īslīces pagasts

Brunavas pagasts

Dāviņu pagasts

Mežotnes pagasts

Gailīšu pagasts

Vecsaules pagasts