Vairākās lasītāju vēstulēs par vēsturisku faktu pausti dažādi viedokļi. Sniedzam to apkopojumu.
Vairākās lasītāju vēstulēs par vēsturisku faktu pausti dažādi viedokļi. Sniedzam to apkopojumu.
Laikraksta 15. jūlija numurā, 2. lappusē, publicētajā vēstulē “Viena datuma tulkojums” P. Vīgants ierosina uz piemiņas akmens Korfa dārzā Bauskā mainīt uzrakstu, proti – “Kritušajiem cīnītājiem pret otrreizēju Bauskas okupāciju no PSRS”. 20. jūlija avīzes 8. lappusē lasāma Jūras satraukuma pilna vēstule “Vēsturiskās interpretācijās šauj pār strīpu”. “Kāpēc vajag visu tā sarežģīt ar otrreizējām un trešreizējām okupācijām?” jautā autors.
Redakcijas pastā ir vēl divas vēstules, divi pretēji viedokļi. Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Bauskas nodaļas priekšsēdētājs I. Zeltiņš aicina Jūru ielūkoties vēstures arhīvos, “cik gadu pēc Bauskas okupācijas šie “atbrīvotāji” izvaroja, slepkavoja un laupīja. Jums jāmēģina saprast, ja kaut ko atbrīvo, tad viņu tiešām palaiž brīvībā, nevis atkārtoti iesloga cietumā, kā tas notika ar Baltijas valstīm.”
Baušķeniece B. Lipska atbalsta Jūras viedokli: “Bauskas atbrīvošana no fašisma (..) nav vēstures viltojums, un tas nav izsvītrojams no vēstures.”
No kā atbrīvo atbrīvotājs?
Redakcija lūdza vēstures maģistra A. URTĀNA komentāru pretēju viedokļu sadursmē.
“Vēsturē jebkuram notikumam ir divas puses – nekas nav balts vai melns. Katrs cilvēks vienu vai otru notikumu izjutis no saviem pārdzīvojumiem, skatījis to no savām pozīcijām u. tml. Pēc līdzīga principa notiek vēstures izzināšana. Ar to starpību vien, ka vēstures pētnieks vadās pēc daudzām, bieži vien savstarpēji pretējām laikmeta liecībām, vēloties pietuvoties patiesībai, kura, kā zināms, ir tikai pie Dieva. Cilvēks ir pa vidu un ar savām pārdomām tiecas pēc tās.
Šādas pārdomas radās, iepazīstoties ar diametrāli pretējām vēstulēm, kurās pausti viedokļi par Bauskā, Korfa dārzā, savulaik uzstādīto pilsētas atbrīvotāju pieminekli.
Raugoties sarežģītajā vēsturē, mēs zinām, ka Latvijas valsts un tās iedzīvotāji brīvību zaudēja 1940. gadā. Sākās tas, ko vislabāk raksturo vārdu salikums Baigais gads. Visām šīm šausmām gals pienāca 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā, kad Latvijas teritoriju ieņēma vācu karaspēks. Tātad vācu armija mūsu zemi atbrīvoja no Baigā gada šausmām, un par to vācu karavīrus kā atbrīvotājus šeit sagaidīja ar ziediem. Bet vai viņi Latvijai un tās iedzīvotājiem deva brīvību? No kā Biķerniekos, Rumbulā, Vecsaules Likvertenu mežā un daudzās citās vietās šie “atbrīvotāji” atpestīja bijušās Latvijas Republikas pilsoņus – nevainīgus ebreju bērnus, sievietes, vīriešus un sirmgalvjus? No kā latviešu puišus “atbrīvotāji” atbrīvoja Volhovas purvos, Vidzemē un Kurzemē? Jā, gandrīz visi latviešu puiši – leģionāri – gāja cīņā ar domu un cerību par brīvu Latviju, par to, lai vairs nekad nebūtu Baigā gada šausmu. Bet vai vācu kungi kaut ar vienu vārdu bija solījuši Latvijai brīvību? Tā palika Ostlandes administratīvais apgabals, kurā vāci īstenoja savu politiku un savus mērķus gan saimnieciskajā, gan citās jomās.
Pēc šāda scenārija mēs varam skatīt arī to, kas Latvijā notika 1944. gada vasarā, rudenī un 1945. gada pirmajā pusē. Vai, piemēram, latviešiem Žanim Lipkem, Jānim Rigertam no Panemunes un daudziem citiem visā Latvijā, kas savas ģimenes nāves draudu priekšā, izrādot augstāko cilvēcību, slēpa nāvei nolemtos ebrejus, Sarkanā armija nebija atbrīvotāja? Taču kāds labums Latvijai un tās iedzīvotājiem bija no šiem “atbrīvotājiem”? Vai Latvija ieguva brīvību? No kā jaunie “atbrīvotāji” atpestīja tos, kuri sirdī nesa ideju par Latvijas patieso brīvību un devās mežos, lai sāktu sakāvei nolemtu cīņu pret milzīgu pārspēku? No kā atbrīvoja tos, kuri sēdās laivās un devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju? No kā šie “atbrīvotāji” atbrīvoja tos, kurus 1949. gada 25. martā izsūtīja no Latvijas?
P. Vīganta kungs, I. Zeltiņa kungs (visu cieņu Jums par Jūsu pārliecību un cīņās par Bausku gūto ievainojumu), B. Lipskas kundze, Jūra (kungs vai kundze) u. c. vienās vai citās pozīcijās esošie, atbildiet uz visiem šeit manis uzdotajiem jautājumiem, un jums, ceru, kļūs skaidrs, kādi ir bijuši Latvijas un tās iedzīvotāju “atbrīvotāji”.
Visbeidzot, lai nepītos sarežģītajos Latvijas vēstures pinekļos, uzskatu, ka akmens Korfa dārzā ir jānovāc vispār, jo karavīriem, kas nolika galvu, cīnoties vienā vai otrā karojošā pusē par saviem ideāliem un pārliecību, ir piemiņas vietas kapos un nav vajadzīgi īpaši “atbrīvotāju” akmeņi.”
Okupācijas fakts nav apstrīdams
Redakcija uzklausīja arī Bauskas rajona politiski represēto kluba “Rēta” valdes viedokli, ko pauda organizācijas priekšsēdētājs J. PURIŅŠ.
“Latvijas okupācijas fakts ir atzīts valsts mērogā un arī starptautiski. Tas nav apstrīdams. Turklāt PSRS Latviju patiešām okupēja divreiz – 1940. gada 17. jūnijā un pēc lielvalstu (PSRS, ASV un Lielbritānijas) vadītāju klusas piekrišanas Jaltas konferencē 1945. gada februārī. Taču tas neskar abās frontes pusēs kritušo karavīru piemiņu, arī tās zīmes, kas atgādina par 1944. gada notikumiem Bauskas rajonā no okupācijas varas viedokļa. Tāpēc neatbalstām uzraksta mehānisku nomaiņu akmenī Korfa dārzā. Tas būtu neētiski un amorāli tāpēc, ka ap to virmo cita, mums sveša aura. Blakus šai zīmei varbūt varētu novietot plāksni ar norādi “…un turpinājās Latvijas okupācija līdz 1991. gadam”.
Mūsuprāt, nav pieņemams arī ieteikums strīdus akmeni Korfa dārzā novākt, jo tas izraisītu ķēdes reakciju – šādu zīmju likvidāciju arī citās vietās rajonā –, kas uzbangotu sabiedrību. Precedents šādai rīcībai no čekistu puses bija 1990. gada decembrī, kad Latvijā, arī Codē, Butku kapos, spridzināja pieminekļus latviešu leģionāru atdusas vietās. Un tas nav labs paraugs. Arī mūsu rajonā cauri vēstures aukām ir saglabājušies ne visai kopti, bet tomēr neizpostīti pat krievu karavīru kapi no Pirmā pasaules kara.
Mums ir cits variants. “Rētas” dalībnieki kopsapulcēs jau vairākkārt valdei ieteikuši rosināt Bauskas Domi un rajona Padomi izveidot piemiņas vietu komunistiskā režīma gados represētajiem un bojā gājušajiem pilsētas un rajona iedzīvotājiem no 1940. līdz 1990. gadam. Tas būtu kā atsvars pusgadsimtu ilgušajai ideoloģijai, ko vēl glabā padomju gados izvietotās zīmes. Šķiet, tieši tagad ir īstais laiks to izdarīt, kā tas jau noticis Dobelē, Jēkabpilī, citās pilsētās, arī mūsu rajonā – Īslīces pagastā, Iecavā, Skaistkalnē, Vecumniekos, Mežotnē, Svitenē un vēl citviet. Jo – nepielūdzami plūst laiks, nākamgad paies 65 gadi, kopš 14. jūnija deportācijām…
