Neraugoties uz atkārtotajām pārbaudēm, Centrāltirgū situācija ar ārzemēs audzētu dārzeņu uzdošanu par vietējiem nav īpaši uzlabojusies, «Bauskas Dzīvei» pauž nozares lietpratēji.
Pircēji vietējos dārzeņus gan pieprasa vairāk, taču joprojām ir tirgotāji, kas par Latvijā audzētu uzdod ievesto produkciju.
Pakāpenisks process
Iecavas novada «Mazgrāvīšu» saimnieks Andris Bite «Bauskas Dzīvei» atzīst – uzlabot situāciju Centrāltirgū, lai nemaldinātu pircējus, var tikai pakāpeniskā procesā.
«Tāda mēroga pārmaiņas nenotiek strauji. Vienā pusē ir krāpnieks tirgotājs, otrā – pircējs, kurš nevar tik viegli atšķirt vietējā audzējuma produkciju no ievestās,» skaidro tomātu audzētājs. «Arī es ne vienmēr varu pateikt, vai dārzeņi nāk no Latvijas siltumnīcas vai ievesti no citurienes. Ja pircējs krāpšanu atklāj un meklē īstu vietējo produktu, negodīgais tirgotājs klientu zaudē. Tādā ceļā notiek izvēle par labu vietējiem zemniekiem, taču arī šis process nav ātrs.»
A. Bites tirgoto dārzeņu vietējā izcelsme tika apliecināta Latvijas Televīzijā demonstrētajā sižetā, un pēc tam pieprasījums pēc iecavnieku produkcijas Centrāltirgū pieaudzis. «Siltumnīcas jau tīrām un gatavojam nākamajai sezonai, uz tirgu braucam katru otro vai trešo dienu, jo tomāti nogatavojas glabātavās. Tāpēc nevaram sezonas beigās nodrošināt visu pieprasīto daudzumu,» saka zemnieks.
Mānās par visu
A. Bite vērtē, ka tirgū mānīšanās ar produktu izcelsmi vērojama visiem dārzeņiem, augļiem un ogām: «Tie, kuri sākuši krāpties, to neatmetīs. Svarīgāk ir informēt pircējus, kur atrast īstus vietējos produktus. Tam noder tiešā tirdzniecība, kad pircējs pilsētā bez starpnieka saņem preci no zemnieka, kas to audzē vai gatavo. Arī mūsu saimniecību Iecavā apmeklē klienti, kas iegādājas dārzeņus lielākā daudzumā gan sev, gan kolēģiem, draugiem vai kaimiņiem.»
Biznesa augstskolas «Turība» docētāja Iveta Liniņa uzskata, ka Centrāltirgū notiekošā patērētāju maldināšana nebeigsies, ja nebūs politiskās gribas to novērst.
«Neraugoties uz to, ka Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts ieņēmumu dienests Rīgas Centrāltirgū rīko regulārus reidus, lielākie tirgotāji visbiežāk paliek neskarti, jo informācija par kontrolēm tiek iepriekš noplūdināta,» norāda I. Liniņa. «Iniciatīva uzlabot situāciju nenāk nedz no Rīgas domes, nedz Zemkopības ministrijas vai Patērētāju tiesību aizsardzības centra. Pārbaudes ir notikušas, taču nav tālākas nopietnākas rīcības – ar 50 eiro sodu neko nevar atrisināt. Izskatās, ka kontrolējošajām iestādēm tas ir izdevīgi.»
Informēti klienti
A. Bite par iedarbīgāko līdzekli situācijas uzlabošanai uzskata sabiedrības informēšanu, lai cilvēks pievērstu uzmanību iespējamai maldināšanai. «Daudzi netic, ka maldināšana notiek tik lielos apmēros. Aktīvāk vietējos produktus vajadzētu popularizēt lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām,» teic Andris.
Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) vadītāja Agita Hauka «Bauskas Dzīvei» apstiprina, ka biedrībā jau vairākus gadus pārmaiņus rit dažādi projekti vietējo produktu popularizēšanai. «Piedalāmies tirdziņos un sarīkojumos galvaspilsētā, stāstot par laucinieku dzīvesveidu un ražojumiem, apmeklējam skolas, rīkojam seminārus,» uzskaita A. Hauka. «Šogad mums ir kopējs projekts ar Attīstības sadarbības platformu, kura gaitā Iecavas novada un Rīgas skolās rīkosim sarunas par ietekmi uz vidi, popularizējot arī vietējo pārtiku.»
Iedarbīgāk turīgo vidū
I. Liniņa norāda – piemērs, kā jārīkojas, redzams kaimiņos: «Lietuvieši prasmīgi aizstāv savas intereses, apvienojoties biedrībās, izvēršot aktīvu lobiju. Ar sūdzībām presei un pačīkstēšanu vien nepietiks, jāpanāk izmaiņas valdības un pašvaldības līmenī. Lai aizstāvētu zemnieku intereses, nevalstiskās organizācijas varētu uzņemties iniciatīvu apkopot datus, fiksējot, cik daudz ievestās vai vietējās produkcijas nonāk Centrāltirgū. Izmantojot konkrētus datus un zaudējumu aprēķinus, uzlabojumus varētu panākt daudz ātrāk.»
LZF eksperte Agnese Hauka skaidro, ka lauksaimnieku biedrības vietējos produktus kopā vai paralēli popularizē noteiktām sabiedrības grupām, bet vispārējas ilgtermiņa kampaņas rīkošanai, lai mainītu vairākuma ieradumus, vajadzētu daudz naudas.
«Pārliecināt cilvēku, kas dzīvo ar iztikas minimumu, neizdosies, jo tāds meklē lētāko preci,» stāsta Agnese Hauka, «ja dzīves līmenis celsies, būs iedarbīgāk un vieglāk mudināt cilvēkus izvēlēties labāko produktu, meklēt iespēju garantēti iegādāties vietējo pārtiku.»
