Barikāžu laika atcerei.Pretī Skaistkalnei, Pārmēmelē, plašā joslā izsenis dzīvo daudz latviešu. Te izcelsmes vieta pazīstamiem latviešu sabiedriskiem un kultūras darbiniekiem. Kad pārupiešus kopā ar mājlopiem sāka dzīt kolhozos un vest uz Sibīriju, ar Skaistkalnes skolas otrā pēckara gada absolventu Robertu Indriķi notika nelaime. Viņš Mēmelē noslīka. Līķi atrast neizdevās.Surģenes meža noslēpumsGāja laiks. Kādā vakarā pārupē Rūniķu skolā bija balle. Pēkšņi aiz loga tumsā atskanēja šāvienu kārta. Plīsa stikli, sākās panika un bēgšana. Ballenieks Briedis palika guļot uz grīdas pats savu asiņu peļķē. Viņa nodevības dēļ kļuva zināmi pretošanās cīnītāju vārdi un arī Surģenes meža bunkurs, kurā kopā ar citiem slēpās arī… «noslīkušais» Roberts Indriķis. Cīnītājiem toreiz izdevās izglābties. Roberta māti un tēvu izsūtīja uz Sibīriju.Reiz pārupes mežainā gravā ciema priekšsēdis Sproģis nejauši sastapās ar partizāniem un tos atpazina. Čeka ielenca Krivicku mājas. Notika apšaude. Nams nodega. Kāda vakara satumsā priekšsēdis pie savām mājām tika nošauts, un rēķini skaitījās nokārtoti. Ar savu darbību arī šādā veidā pretošanās cīnītāji lika savaldīties pārāk iekarsušiem okupantu līdzskrējējiem.Līķu izstādesNotika aresti, ielenkšana un nošaušana. Cilvēku iebiedēšanai nošauto asiņainie līķi tika izlikti Biržos kā izstādē, uz kuru ar varu veda iespējamos viņu piederīgos. Pretestības apspiešanai sadarbojās Bauskas un Biržu rajona čekas. Jau 1945. gadā Biržu rajonā bija iesūtīts čekas arestētais skaistkalnietis Augusts Simsons, lai tur veiktu nodevīgu darbību. Tādas nebija, un 1950. gadā šo «bezgodi» notvēra Siguldā. Kopā ar slēptuves iekārtotāju Staņislavu Pelšu no desmit gadiem aiz dzeloņdrātīm tie neizbēga. Pelša kapa vietu zina tikai vējš. Par lietuvieša Krikštanaiša slēpšanu skaistkalnietei Helēnai Grosbergai aiz dzeloņdrātīm «pienācās» septiņi gadi.Dubults neplīst. Čeka iekārtoja vēl vienu līķu izstādi pretī Īslīcei, pārrobežā, pie Vašku baznīcas. Te nošautajiem pavilka uz leju bikses, atsedzot pat dzimumorgānus. Tas izstādes mākslinieciskais noformējums. Arī te dzīvo latvieši.Ļaunāki par pašu velnuKritiskās reizēs pārupes cīnītāji naktis pārgulēja kapsētās starp divām tuvu saraktām kapu kopām. Te, pie mirušajiem, drošāk. Pienāca diena, kad Indriķis atmodās telpā, kuru viņš nepazina. Tā bija cietuma kamera, kurā viņš bija nokļuvis pēc trīsarpus gadu slēpšanās Skaistkalnē, Panemunē un Lietuvā. Viņam kāds bija iemānījis čekas pielietoto medikamentu «Neptūns». Sekoja 25 gadi aiz dzeloņdrātīm Vorkutā. Te, mūžīgajā sasalumā, jau atradās viņa skolotājas Lidijas Liepas kapa vieta, kuru zina tikai sniega vētras. Pēc tam Ziemeļurālu ieslodzījuma barakas.Ar nenodzīvotu līdz galam mūžu Roberts Indriķis ar Roberta Indrika vārdu 1998. gadā apglabāts Ķīķerkalna kapsētas saulrieta pusē. Traģiski beidzās viņa tuvāko cīņubiedru Pētera Bagdena, Krivicka un citu mūžs. Nodevības tajos netrūka. Čeka prata atrast sev kalpus.Velna kalpi ir briesmīgāki par pašu velnu. To vēstī vēstures gaitā izveidojusies tautas gudrība. Čekisti, veicot savu netīro darbu, paši neiedzīvojās, bet šo kalpu sugas brāļi iedzīvojās gan. Tie iekāroja Indriķu mājas Strauguļos. Bauskā, Krasta ieliņas pašā sākumā, blakus to gadu cīnītāju neuzkrītošai slēptuvei, no citu traģēdijām radās pirmā divarpus stāvu sarkanā režīma villa. Dzīvi palikušie bija spiesti klusēt. Šos sargā čeka – savējie.Pirmās rīta zvaigznesTe garām gājusi pensionētā skolotāja Sofija Circene. Pieminot četrdesmitos gadus, viņai lijušas asaras. Iebrūkot boļševiku varmākām, brāļi viņu paslēpuši klētiņas augšā, lai viņu neizvarotu sarkanarmieši, tāpat kā uz 25 gadiem notiesāto dzejnieci Ilzi Kalnāri. Nenodzīvojusi mūžu, viņa izdarīja pašnāvību, tāpat kā nošaujoties beidza dzīvi pretošanās cīnītāja panemuniete Emīlija. Viņas uzvārds tiek noskaidrots.Gar šo slēptuvīti ar savu sunīti iet baušķeniece Elza Mengote. Viņa nezina, kur atrodas tās pirmās un vienīgās mīlestības pretošanās cīnītāja Arnolda kapa vieta Magadanas cilvēku lielslepkavotavā. To zina tikai saltais vējš.Viņu vairs nav. Tie palikuši pagātnē kā pirmās mirdzošās, bet neredzamās rīta zvaigznes okupācijas naktī, rādot ceļu uz barikādēm, paši kļūdami par Latvijas augšāmcelšanās mūžības skartiem. Pieminot Rīgā janvāra barikāžu klātos, neaizmirst arī Mēmeles krastus, kur zeme vaid.
