Gads, no vasaras kalna veldamies, rudenī atnācis ar prāvu negatīvu emociju nastu.
Gads, no vasaras kalna veldamies, rudenī atnācis ar prāvu negatīvu emociju nastu. Nebūšanas kā raupjas dzijas pavediens apvij mūsu ikdienu. Vasaras pilnbriedā tās pārsteidza ar tuvredzīgi iecerēto maģistrāles rekonstrukciju. Naudas nepietiekamībā skaļi sevi pieteica policisti, nu arī pedagogi. Citus tās pārpilnība triec tālos pasaules izzināšanas ceļos. Tagad gan šķiet, ka daudzi ceļi kļūs klusāki bez automašīnu rūkoņas, jo šķidrums to metāla jaudām kļūst dārgāks vai ik dienu.
Kā rēni miglas vāli, rīta drēgnuma pieēdušies, negāciju tīmekļi smacīgi veļas saulei pretim. Kā gaismas brīdi pasteidzināt un pēcāk ilgāk to sevī saglabāt?
Jau vairākus rītus pirms došanās uz darbu es lasu Raini. Dzejnieka atcerēšanās tieši tagad, viņa 140. dzimšanas dienas priekšvakarā, daudziem noteikti šķitīs ārišķība. Tomēr es šķiru vienu sējumu pēc otra, un rīta blāzmu man sagaidīt līdzē laiku laikos nesaprastais Jāzeps un sirdsnaivais Antiņš, mūžīgās mainības alkstošā Spīdola un klusais mīlētājs Gatiņš, cēlsirdīgais koklētājs Tots un lieluma meklētājs sevī Indulis.
Tad vieglāk saprotami kļūst tie daži vēl palikušie vientulīgie kalnā kāpēji, kuru sirdī deg visas zemes ilgas. Viņiem līdzās pats dzejnieks, kurš “savu dvēseli jums pretim nesa/ Kā rīta sauli sārtos mākoņos”. Līdz atklāsme kā zibens šautra iekrāso šīs dienas realitāti – dzejnieks pirms simt gadiem rakstīja par šo laiku.
“Šī pasaule ir nederīga,/ Tās gars ir vecs, tas jāatjauno,” secina Rainis, vienlaikus rosinādams domāt par Jāzepa gara lielumu. “Es nākšu saskaņā ar visumu,/ Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast,” teica Jāzeps. Taču šodien tik ļoti trūkst tādas rīcības motivācijas. Jo cik grūti gan nākas piekrist Asnates vēstītajam: “Kas sevi mīl un savu taisnību,/ Tas visu pasauli sev dara šauru.” Zem rēcoši pavēlošiem reklāmu saukļiem “Ņemt! Ņemt!” pilnībā, šķiet, pazudusi Tota atziņa “Dodot gūtais – neatņemams”. Naiva noteikti daudziem liksies Jāzepa mūža mācība, ka “ļaunu ņemt un vērst par labu, tas ir piedot”.
Raiņa rindās rodamas atbildes uz daudziem šodienas aktuālajiem jautājumiem. Viņa atziņas un tolaik pausti vēlējumi joprojām gaida savu laiku, gaida tos ļaudis, kas seniem vārdiem iedos jaunu elpu. “Ne zeme pret zemi tad karos,/ Bet visas kopā pret tumsu,” joprojām daudzviet neatzīta ir Spīdolas mācība Lāčplēsim.
Un tā katru rītu pa vienam Raiņa dzejas malkam, lai vieglāk pasauli un cilvēkus tajā saskatītu, iepazītu, varbūt arī vairāk iemīlētu. Rainis par sevi teica: “Bet cilvēkus mūžam/ Tik mīlējis esmu.” Mums katram tā būtu jāspēj pasacīt.
