Puķu pušķis.Košu pavasara ziedu pušķi un sirsnīgu, vārdos neizsakāmu pa-teicību sūtu Neatliekamās medicīniskās palīdzības Bauskas 522. brigādei – mediķēm Mudītei Dzendoletto, Janīnai Zubko un šoferim Mārtiņam Grundšteinam par profesionālo un operatīvo rīcību, sniedzot neatliekamo palīdzību manam dēliņam.Grūti pat izteikt, cik ļoti pateicīga esmu mediķiem. Gribas, lai cilvēki novērtē mūsu ātrās palīdzības darbu, nenormālo stresu, kas jāpārdzīvo, cīnoties par mēnesi veca mazuļa dzīvību. Gustavam 22. februārī sākās iesnas. Sazinājos ar ģimenes dakteri, viņa apsolīja atbraukt nākamajā dienā. 23. februāra rītā puika bija bāls un ļengans. Saprotot, ka tāpat vien labāk nekļūs, zvanīju vispirms ģimenes ārstei, kura ieteica izsaukt ātro palīdzību.Mediķi sākumā gribēja mūs vest uz Jelgavas pilsētas slimnīcu, bet, sazinoties ar dakteri Neatliekamās medicīniskās palīdzības operatīvajā centrā, saņēma padomu bez kavēšanās braukt uz Bērnu slimnīcu Rīgā. Aiz Iecavas Gustavs pārstāja elpot – izrādās, ka zīdaiņiem vīrusa infekcija var radīt elpceļu spazmas. Dēliņš vairs nespēja ievilkt elpu, mediķi sāka reanimēt un sauca palīgā specializēto ātrās palīdzības brigādi no Rīgas, kas mūs pārņēma pusceļā. Paldies Dievam un mediķiem, izdevās bērnam palīdzēt, stāvokli stabilizēja, un nokļuvām pie ārstiem slimnīcā Vienības gatvē. To atceroties, apzinos, ka šādos brīžos apstājas laiks. Redzēju, ka arī mediķi bija ne pa jokam satraukti, jo vajag lielu māku un pieredzi, lai tik mazam cilvēciņam iedurtu vēnā. Tādēļ vēl jo vairāk sāp jautājums par Bauskas slimnīcas reorganizāciju 2009. gadā. Vai tiešām mediķi un pacienti jāpakļauj tādam stresam un pārdzīvojumiem, ko rada brauciens uz Rīgu, gandrīz vai pārkāpjot satiksmes noteikumus un riskējot ar dzīvību? Palīdzību varētu saņemt tepat Bauskā, 15 minūšu attālumā no dzīvesvietas.Turpinām ārstēties Rīgā, bet ātrās palīdzības speciālistiem no sirds vēlu izturību un veiksmi atbildīgajā darbā. Lai laba veselība pašiem un spēks palīdzēt citiem!
