Apaļas, baltas, pūkainas un mīlīgas kā gubu mākoņi – tādas parasti aitas pazīst pilsētnieki no bildēm un lauku braucienos garāmslīdošiem skatiem. Taču tās ir dzīvas radības ar savu ritmu, un gada sākumā tajā paredzēta jaunās paaudzes nākšana pasaulē.STRAUJĀ TEMPĀVecumnieku novada Valles pagasta zemnieces Ineses Zvejnieces saimniecībā «Saules» patlaban ir ap 90 aitumātēm, un šogad jau tikpat jēru sadzimis. «Janvārī bija ļoti saspringti – pa septiņām astoņām aitām atnesās vienā dienā,» Sēlijas mīkstajā izloksnē stāsta Inese, «tagad skraidu, apkrāvusies ar pudelēm, piebaroju astoņus jērus, kas pārāk vāji vai mammas nezīda.» Parasti aitai dzimst divi jēri, pa vienam ir maz. Gadās trīnīši, bet tie mēdz būt vārgi, atzīst saimniece.«Saulēs» jauno paaudzi ieplāno tā, lai visi būtu jaunā gada jēri. Tagad vēl jāatnesas jaunajām aitiņām, un pēc četriem pieciem mēnešiem bērnus no mammām atdalīs. Idille aitu pulkā ir vien cilvēku iedomāta ilūzija – ikdienā te valda gana saspringts ritms. «Man vislabāk patīk, kad aitas ir paēdušas. Pirms barošanas visas brēc, pat nedzirdu, ja mobilais telefons zvana. Vajadzētu pārlikt piebarošanu no kūts ārpuses, citādi, kad mani ierauga, gandrīz gāž no kājām. Nogāzīs vienreiz, un cauri būs!» smejas Inese. «Dažreiz skatos, kā, baram ārā ejot, jēriņš paklūp, visas nesas pāri, pēc tam brīnums, kā viņš vispār dzīvs pieceļas. Tā tikai liekas – mīļas aitiņas. Dzīvnieki ir dzīvnieki.»Piebarošanai Inese izmanto senu recepti – siltā pienā iekuļ olu, nedaudz cukura un eļļas. Piebarotie astoņi jēri ir ļoti dzīvīgi – ieraugot pudeli, mēģina pārlēkt aizgaldam. «Tas labi, tātad ve-seli,» secina saimniece.ARVIEN POPULĀRĀKASŠogad pavasaris nāk lēni, tāpēc pagaidām dzīvnieki dzīvo pa kūti. «Ja ir silta diena, izlaižu stiprākos ārā. Tikko dzimis jērs var ātri aiziet bojā – 15 minūtes vējā un salā, un viss. Ja nav vēja, tad viņi pie ruļļiem saulītē dzīvojas. Kad parādās pirmā zālīte, jēri labprāt skrien pa āru,» stāsta Inese.Šoziem aprit desmit gadu, kopš «Saulēs» audzē aitas. Sākumā tās bijušas gandrīz netradicionālās lauksaimniecības statusā, atminas saimniece. Tagad aitu audzēšana iet plašumā, jēra gaļa kļūst aizvien iecienītāka, jo ir vērtīga un veselīga. «Man pašai negaršo, vienīgi pusi uz pusi ar cūkgaļu kotletēs,» atzīstas Inese. No viņas citi zemnieki pērk aitiņas vilnas un gaļas ieguvei.«Saulēs» tirgo pašu ražotu dziju. Vilnu rudenī nocērp cirpēji no Rūjie-nas. Tad Inese to ved uz Dundagas fab-riku, kur no nemazgātās šķiedras sa-nāk daudz mīkstas dzijas. Pērn ievākts 160 kilogramu.Pagājušajā gadā Inese sākusi turēt putnus – pīles, zosis un vistas.DZĪVIE LAUKIPērn pārvilkuši zaļos žogus ar smalkajām acīm, lai lapsas netiek māj-putniem klāt, vienīgi vanags šad tad uzbrūk. «Lielākais agresors ir zostēviņš, no tā jāsargā citi putni,» stereotipus apgāž Inese, «saķer pīļutēvu aiz pakauša un izplūkā. Kamēr putnu mātēm nesākas dēšana, visi dzīvo draudzīgi vienā pulciņā. Tiklīdz gailis uz vistas, tā zostēviņš metas virsū, patriec gaili un piebeidz vistu, ja neat-skrienu izglābt. Cik reižu aiz kakla neesmu viņu vilkusi prom!»Te ir normāla ģimenes saimniecība, secina valliete. Ir sava iztika, lai arī bagāta ar aitām netikšot, pēc tā arī nealkstot. «Man pietiek,» mundri nosaka Inese. Pašu produkti, vide sakopta, skaista. Dēli palīdz smagākajos darbos, mājai fasādi sakārto. Atbrauc mazbērni lauku sētā padzīvoties. Tie ir «dzīvie lauki», par ko tagad daudz runā Rīgā un Briselē.Ineses strautiņam līdzīgajā valodā lauku sētas ikdiena liekas tīrie prieki – viņa pat nedienas ar pārāk «nostrā-dināta» teķa klibo kāju vai galvenā auna rezervista izmežģīto muguru, neatturamā kārē lecot pāri sētai pie dāmām, atminas kā joku stāstus. Laukos dzīve – vieni prieki, saimniece smaida kā saule.NEVAR PABEIGT BĒRNUDĀRZUPusslodzi trīs dienas nedēļā viņa strādā bērnudārzā. «Mazgāju veļu. Tā izeju cilvēkos, ir spiesta lieta sapucē-ties. Kā bērnudārzu uzcēla, tā sāku tur strādāt pirms 30 gadiem. Vecākais dēls gāja pēdējā grupā. Nu jau abi dēli pa-beiguši augstskolu, bet es vēl joprojām bērnudārzu nevaru pabeigt,» atvadoties pajoko Inese un aicina ciemos vasa-rā, kad baltās aitiņas ganīsies Valles zaļajos pakalnos.
