Rundāles pagasta «Jēdžūni» un «Burtnieki» ir senas viensētas, kas saista divas ģimenes. Brālis un māsa, Jānis un Ieva Kirkili, dzīvo netālu viens no otra, darbojas katrs savā jomā, ģimeniski turoties līdzās un stiprinot abu jaunās paaudzes saskarsmi.
Vecmāmiņas ieliek labu pamatu
Jānis ir vecākais ģimenē, un par viņu arī stāsts vispirms. Sarunājoties ar viņu, zemnieku saimniecības «Maizītes» īpašnieku, bija jāatskārš, kāda loma cilvēka attīstībai ir no pašas mazotnes. Par to mēdz runāt daudz, taču konkrētas apjausmas mēdz atklāt retais.
Jancis mammai pieteicies gluži jaunai, tikko sākušai studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Negribējies nevienam, lai izglītošanās tiktu pārtraukta, un mācību laikā rūpes par mazdēlu uzņēmusies vecmāmiņa. Audzināmais labi atceras, kā dzīvojis mājās «Ķeblīši» Skaistkalnes pagastā. Viņam tur paticis, un saprotams, ka lauku pievilcība puiku skārusi kopš ķipara gadiem. Ar vecomāti Mirdzu Paviloni, kura tagad jau pārkāpusi 90 gadu slieksni, puikam bijusi ciešākā saikne piecus gadus.
Interesanti, ka pusaudža vecumā viņš atradies līdzās otrai omei, tēva mātei. Divatā dzīvojuši tolaik vēl neatjaunotajos «Jēdžūnos».
Tagad pat grūti iedomāties, ka senā ēka atradusies vienos brik-šņos. Tikai jumts un mūri turējušies pamatīgi. Atjaunojot māju, aiz spāres atrasts dēļa gals, uz kura gadskaitlis «1886». Tik sena ir šī vieta. Sarkano ķieģeļu būve tagad sakārtota mūsdienīgi, un Jānis, lai kā ir klājies, nespēj iedomāties dzīvi pilsētā. Virs ieejas mājā novietota plāksne ar uzrakstu senajā drukā, un ne katrs spēj atšifrēt nosaukumu pareizi. Šī ir it kā niecīga detaļa, kas pauž attieksmi par saimnieka vērtībām. Vēl viņš atzīstas, ka neinteresējas par komandu sporta veidiem. Individuālas sacensības gan saistot uzmanību. Paša raksturā šāda iezīme neesot pārlieku izteikta, taču noteiktība lēmumos varot būt negrozāma.
Savā zemē smags sākums nebiedē
Teorētiskās zinības Jānis ieguvis Saulainē, mācoties par lauku saimnieku ar ievirzi mehanizācijā. Tas ir viņa lauciņš un patikšana, arī zemes kopšanas pieredze jau pamatīga. Kopīgi saimniekojot ar tēvu, gūta pārliecība, ka devīgā Rundāles pagasta augsne, ja vien tas iespējams, ir jāuzar rudenī. Tad ražas augstākas salīdzinājumā ar laukiem, kurus apstrādā, izmantojot bezaršanas tehnoloģiju. Jānis nebeidz skoloties. Šomēnes apmeklē kursus Rīgā.
Viņš ir redzējis un izmēģinājis darbu Amerikas Savienotajās Valstīs un Zviedrijā, tur nokļūdams ar Latvijas Jauno zemnieku kluba starpniecību. Nav iegūts vilinājums peļņai ārvalstīs, un turpinās saimniekošanā savā zemē. Tās iepazīšana sākusies ar darbu tēva saimniecībā, kad izmēģināts, kā paši saka, «pirmais traktorelis un iekopti pirmie hektāri».
Kā viss mainījies kopš pakavu laika
Tagad apstrādājamā platība sasniegusi pustūkstoti hektāru plašumu, izveidojusies stabila tehniskā bāze, iekārtota kalte pašiem, un pavisam nesen uzbūvēts angārs spēkratu, dažādu agregātu saudzīgai glabāšanai.
Jānis neslēpj, ka izjūt rutīnu, ko nosaka lauku darba cikliskums. Gads gadā daudz kas atkārtojas, taču pavasaris pamodina jaunam darba posmam, un, kā dziesmā dzied, «sākas viss no gala». Optimistam, par kuru viņš sevi uzskata, laukos ir vieglāk.
Rundāles pusē strādā gados jaunāki lauku saimnieki, ar kuriem dalīties pieredzē un domās. Timinsku ģimenes dēli, Uldis Kreigers un Egīls Garais, ar šiem vīriem satiekoties, iespējams spēcināties ikdienas ritumam. Draudzīgas attiecības tiek uzturētas arī ar pārējiem apkārtnes zemniekiem.
Kirkili ievērojuši, cik daudz pakavu var atrast, zemi strādājot.
Seniors secina, ka viņu apsaimniekotajā platībā savulaik bijis divpadsmit saimniecību… Gluži vienkārši notikusi attīstība. Skumjākais, ka šim saimnieciskajam procesam stingri iepakaļus paliek ceļi – dangaini, vieglajiem auto pavisam grūti izbraucami, lūst arī apvidus mašīnas.
Jaunās paaudzes virziens uz Bausku
Rundālietis dzīves pārvērtības formulē bez izbrīna, kāds piemīt vecākajai paaudzei: «Dzīvoju laukos un orientējos, kas notiek pasaulē. Par globālajām norisēm ir maz optimisma. Jaunajai paaudzei tagad svarīgas laikmetīgās vērtības – modernākais mobilais telefons, populāru zīmolu apģērbi.» Pašlaik viņš īpaši necer, ka meita Laura un divpadsmitgadīgais dēls Rihards, Bauskas 2. vidusskolas audzēkņi, varētu turpināt Jāņa Kirkila seniora un Jāņa Kirkila juniora iesākto. Abas atvases apmeklē skolu pilsētā, jo šeit ir mammas Irinas darbavieta. Viņa Bauskas 2. vidusskolā māca latviešu valodu un literatūru 5. – 9. klašu audzēkņiem. Ar Jāni iepazinušies Saulainē, tā jau laimīgi un saticīgi 18 gadus kopā, atbalsta viens otru morāli un emocionāli. Jānis ir apmierināts un gandarīts, ka sieva strādā savā sirds profesijā pēc aicinājuma. Skolotājas darbs ir viņas dzīves piepildījums. Pastarītis, piecgadīgais Artūrs, arī dodas uz Bauskas pirmsskolas izglītības iestādi «Zīlīte», jo visiem tā ir ērtāk.
Jānim ir kāds sens vaļasprieks – numismātika. Senas naudas pētīšana netieši aizved tālu pasaulē un sniedz neparastu informāciju. Šī aizraušanās pārceļ pavisam citā realitātē, kas tik ļoti vajadzīgs atslodzei.
Ikdienas lidojumā no «Burtniekiem»
No māsas Ievas Kirkilas sētas pāri laukam, kas raksturīgs Zemgales tradicionālajam līdzenumam, var saskatīt brāļa un tēva zemnieku saimniecībām raksturīgās būves. Pa ceļu attālums prāvāks, taču ar velosipēdiem tas pieveicams žigli. Šādas bērnu saskriešanās biežāk ir vasaras mēnešos, un Ieva fiziskas aktivitātes ļoti novērtē audzināšanā. Ikdienu viņa raksturo īsi: «Visu laiku vienā lidojumā.» Trīs atvases pašā aktīvākajā vecumā un darbs Rundāles novada domē, strādājot par sporta nodaļas vadītāju, paņem laiku un enerģiju.
Vecākā meita Aleksandra mācās Bauskas sākumskolas 2. klasē, sešgadīgajai Esterei mācību gaitas sāksies nākamgad septembrī, četrgadīgais Gabriels apmeklē Rundāles novada bērnudārzu «Mārpuķīte». Saprotams, ka trijotne no «Burtniekiem» augu darbdienu ir kustībā. Ievas stingrais pamats rodams izglītībā. Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā viņa ieguvusi sporta skolotājas diplomu, pēc tam Latvijas Universitātes maģistrantūrā apguvusi izglītības vadības programmu.
Nav pārsteigums, ka aktīvs dzīvesveids ģimenē ir noteicošais. Bērniem piemērots aprīkojums ir gan sētā, gan telpās. Runājot par rūdīšanos, Ieva bilst: «Bērnus netuntulēju, manuprāt, viņi spēj turēties pretī slimībām.» Māmiņas secinājums par savu mīļo trijotni: «Viņi raduši būt kopā kā komanda, vienatnē palikt negrib.» Ieva pati savukārt atsprindzinās, paliekot klusumā un atstatus no visa cita kaut vai desmit, piecpadsmit minūšu. Slodzes jaunajai sievietei gana, jo dzīvesdraugs tīkamu darbu atradis ārpus dzimtenes. Brīvajā laikā viņš ir kopā ar savējiem Latvijā.
Ģimenes ligzda ar kustību prieku
Vaicāju Ievai, kas viņu atvedis uz lauku viensētu. Šāds ceļš ir bijis divu iemeslu dēļ. Mīlestība, kuras liecinājums ir atvasītes. Ieva piemetina, ka nebija pat domājusi par trim bērniņiem. Mazuļu dēļ un dzīvesbiedra mudinātai nācies pārcelties projām no pilsētas. Vienulaik dzīvojuši Rīgā, Liepājā, bet vēju pilsēta nemaz nav iepatikusies, šķitis, ka vienmēr salst.
Ar vecāku atbalstu sakārtoti «Burtnieki», un diplomētā sporta skolotāja ar ģimeni nokļuvusi kādreizējā pedagogu mājā. Šeit dzīvojuši sen likvidētās Rundāles pamatskolas skolotāji. No kādreizējā nama iekārtojuma nekas nav palicis, ģimenes ligzda veidota, lai ir plašums un ērtības. Tas pamanāms gan iekštelpās, gan sētā, kur pietiek vietas kustībām un skatiens aizsniedzas līdz pat apvārsnim. Kupli vecie koki ļauj nojaust, ka te kādreiz atradusies māja.
«Burtnieku» renovācijā veicies ar kaimiņzemes Lietuvas meistariem, kuri strādājuši ātri un kvalitatīvi. Uzcelta arī pirtiņa, un izkarsēšanos tajā visvairāk iecienījis Ievas dzīvesbiedrs, bet, viņam prom esot, tagad galvenais pirts gariņš ir mamma Daiga, kura cenšas ik pārnedēļas nopērties. Pērtuves īstā saimniece labāk kavējas pirts priekštelpā, kur zemāka temperatūra.
I. Kirkila vienmēr bijusi draugos ar sportu, un atvases jau tagad, pavisam agrīnā vecumā, apmeklē Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolas nodarbības, kur Ilona Dramačonoka nodarbojas ar bērniem, kam apritējuši tikai pieci gadiņi.
Ieva bija atsākusi apmeklēt treniņus arī pati, jo savulaik labi rezultāti sasniegti tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā. Diemžēl muguras trauma liedz pievērsties iecienītajām disciplīnām pamatīgāk.
Ieva negaužas par dzīvi lauku viensētā, tikai ar smagu sirdi secina, ka bēdīgākais ir «katru dienu pa «trepi» kratīties». Tas attiecināms uz lauku ceļu. Glābiņš vēl ielāpu ielāpiem saturētais asfalts līdz Īslīces pagasta Ādžūniem. No turienes smagais ceļa posms uz mājām.
Maģiskais trijnieks
Ievas un Jāņa vecāku ģimenēs ir kāda interesanta sakritība. Cipars trīs periodiski atkārtojas vairākās paaudzēs.
Daigai Kirkilai ir divi brāļi, tiem katram trīs bērni, divi dēli un meita. Jānis Kirkils seniors nāk no vēl kuplākas saimes, taču tieši viņš ir trīņu skaitā jaunākais. Daigas un Jāņa ģimenē izaudzināts jaunākais dēls Edgars, kurš pabeidzis Jūras akadēmiju un dodas tālos reisos. Jānim junioram, kā iepriekš sacīts, ir divi dēli un meita, māsai divas meitas un dēls.
Pirms gadiem divdesmit vecmāmiņa M. Pavilone rosinājusi padomāt par šo trijnieku interesanto virknējumu. Kopīgos saietos pašiem jaunākajiem nav garlaicīgi, plašā radu saime saliedējas, cits citu saprotot un apzinoties, ka grūtā brīdī ir rodams atbalsts.
REDZĒJUMS
Ludmila Knoka, Rundāles novada domes deputāte:
– Pirms pāris gadiem Rundāles pagastā bija apkopojums par lauku saimniecību īpašnieku vecumu. Biju pārsteigta, ka ir grupa jaunu rundāliešu, kuri nolēmuši dzīvot laukos un nodarbojas ne tikai ar zemes kopšanu. Jauno izvēle galvenokārt ir apzināta, jo nav tā, ka visi dosies uz pilsētu. Katrai izvēlei ir savs pamatojums. Paaudzes mainās, darbs neapsīkst, lauki ir apstrādāti. Agrāk gan bija vairāk mazu saimniecību, tagad ir lielākas un stiprākas. Vēl esmu secinājusi, ka iespējams kaut ko izdarīt, ja grib.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
