Zemkopības ministrs Atis Slakteris 25. aprīlī bija ieradies «Bauskas Dzīves» redakcijā un pa telefonu uzklausīja laikraksta lasītāju jautājumus. Viņš sniedz atbildes arī tiem lauku ļaudīm, kuri bija zvanījuši pirms telefonakcijas.
Zemkopības ministrs Atis Slakteris 25. aprīlī bija ieradies «Bauskas Dzīves» redakcijā un pa telefonu uzklausīja laikraksta lasītāju jautājumus. Viņš sniedz atbildes arī tiem lauku ļaudīm, kuri bija zvanījuši pirms telefonakcijas.
Mūsu rajona lauksaimnieku vaicājumos izteikts satraukums saistībā ar lopkopību.
Ko darīt, ja zemnieka sētā tikai dažas govis – vai pārdot uzpircējam, jo no 2003. gada pārstrādes uzņēmumi vairs nepieņems ar rokām slauktu pienu?
– Striktās prasības piena lopkopībā mēs varam atlikt līdz tam laikam, kamēr stājamies Eiropas Savienībā. Tas skar pārāk daudz lauku cilvēku, kuriem jāļauj izdomāt, ko darīt. Ministrijas speciālistiem ir iespējams sagatavot noteikumu grozījumus. Es iesniegšu šo normu labojumus valdībai un ceru, ka izdosies šīs prasības pārcelt uz vēlāku laiku, un tas ir jāizmanto pārstrukturēšanai. Nedomāju, ka jāskrien pasaules modernizācijai pa priekšu, kaut gan šis virziens ir svarīgākais attīstībai un konkurētspējai.
Runājot par piensaimniecību, jāpasaka – ir iesniegta ražotāju sūdzība Iekšējā tirgus aizsardzības birojā. Ja tiks pierādīts cenu dempings, tad būs sankcijas. Taču ražotāji nevēlas, lai tiktu ierobežots Baltijas valstu brīvais tirdzniecības līgums. Interesanti, ka mūsu lielākais tirgus ārpus Latvijas vienas valsts mērogā ir Lietuvā.
Kāda mēroga saimniecības var būt dzīvotspējīgas?
– Nedomāju, ka ministrs var pateikt priekšā, kāda mēroga saimniecība var būt veiksmīga, svarīgākais ir konkurētspēja. Runājoties ar Eiropas ierēdņiem, esmu jautājis arī par mērogiem un saņēmis atbildi – viss atkarīgs no cilvēkiem, kā viņi strādā. Dažās jomās mērogu, protams, nosaka tehnoloģija. Var pastāvēt saimniecības ar divām trim govīm, un arī Eiropas Savienībā tādas ir, bet tas nozīmē, ka saimniekam jāstrādā un jāpelna nauda kaut kur citur, nevis lauksaimniecībā.
Kas notiks ar cūkkopību?
– Cūkgaļas cena Latvijas tirgū vienulaik bija augstāka nekā Eiropā, protams, tā bija ļoti skaista cena. Salīdzinājumā ar to cenas kritums ir dramatisks, taču ne tik katastrofāls, kāds bija pirmās krīzes periodā. Zemkopības ministrijas un nozares speciālisti pētī, kur ir problēma. Sakarā ar lopu slimībām Eiropā bija radies tāds kā tukšums. Saimnieki Baltijas valstīs, arī Latvijā, izmantoja situāciju, un cūku skaits ievērojami palielinājās. Speciālisti lēš, ka arī Baltijas tirgū bija brīdis, kad cūkgaļas saražots vairāk, nekā spēj apēst. Zemkopības ministrija reaģēja, un tika veikta tirgus stabilizēšana, piešķirot kompensāciju, lai zaudējumus samazinātu. Cūku audzētāju asociācijai ir dots laiks apkopot informāciju un vērsties Iekšējā tirgus aizsardzības birojā, ja ir aizdomas par negodīgu konkurenci. Tas patlaban tiek darīts. Pašlaik cena vairs nekrīt, situācija ir stabilizējusies.
Bija aizdomas par blēdībām Igaunijā. Kaimiņvalsts kolēģis teica: «Mūsu cūkkopības lielākā problēma ir cenu kritums Latvijā… Ja situācija pasliktināsies, mēs uzsāksim papildu pasākumus. Viens «cūku karš» ir bijis, mēs negribētu, lai tāds atkārtotos.»
Kāds atbalsts gaidāms laukiem?
– Zinātnieki ir izskaitļojuši, ka pilsētas un lauku iedzīvotāju ienākumu starpība nemitīgi palielinās. Ministru kabinets ir atbalstījis Zemkopības ministrijas izstrādāto Lauku attīstības jauno koncepciju. Ir trīs scenāriji nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalstam, sākot no četriem miljoniem latu līdz 30 miljoniem. Pragmatiski lēšot, šī nauda varētu būt ap desmit miljoniem. Galvenais ir iedarbināt šo mehānismu, un ticamāk, ka šis atbalsts gadu no gada palielinātos. Man kā zemkopības ministram šķiet, ka bezdarbs laukos ir Latvijas problēmu pirmajā trijniekā. Līdz šim lauku attīstības programmai nebija virzības. Valdībā ir bijušas dažādas izšķiršanās, taču lauku problēmas līdz šim nav bijušas prioritāras. Taču Zemkopības ministrijas budžets pēdējos gados ir palielinājies, un kolēģi valdībā par to mani varbūt ne pārāk mīl. Hektārmaksājumi un subsīdijas par govi – tas viss radies no budžeta pieauguma. Šajā gadā zemnieki varēs saņemt kredītus ar izdevīgākiem noteikumiem, septiņu procentu likmi, kas ir konkurētspējīga.
Kāda virzība ir sarunām ar Eiropas Savienību lauksaimniecības sadaļā?
– Mūsu modernākie lauku saimnieki ir pat varenāki par Eiropas kolēģiem, neesam mēs tik vārgi. Pašlaik sarunās Latvija ir definējusi savu pozīciju un prasa maksimālo, uzsverot ražošanas kvotu apmēru. Eiropa mēģina nosaukt apakšējo līmeni, no kura sākt sarunas. Viņu taktika ir bezkaunīga, bet es ceru, ka mēs vienosimies par saprātīgām lietām. Man nenāk prātā atbalstīt tādu Eiropas Savienību, ja mēs nespējam neko panākt. Mēs esam iemācījušies runāt, mēs cīnīsimies un savu panāksim.
Pašlaik eiroskeptiķu skaits ir palielinājies, bet balsosim mēs tad, kad viss reālais piedāvājums būs galdā. Tas būs mazliet vēlāk, jo pašlaik ir tikai sarunu sākums. Mēs neejam ar pastieptu roku, mēs vēlamies nopelnīt. Ja mums būtu pārprodukcija, tad varētu citādi runāt. Mums ir tirgus, kur pārdot, ražošana var būt pat lielāka, atbilstoša patēriņam.
Sarunas ir vienojušas Baltijas valstis, to apliecina triju zemkopības ministru tikšanās un kopējs paziņojums Eiropas Komisijai. Mēs raidām politiskus signālus un pašreizējiem nosacījumiem nepiekrītam. Lauksaimniecības sarunas būs ļoti smagas, to visi saprot – gan dalībvalstu, gan kandidātvalstu pārstāvji. Man prātā nenāk balsot par ES, ja nosacījumi paliek 1:1 kā šodien. Es pieņemu, ka šis ir sarunu sākums – bezkaunīgs, ciets.
Šis laiks ir ļoti izšķirošs, un tam politiķim, kas vadīs noslēguma sarunas ar Eiropas Savienību, būs milzīga atbildība un iespējas. Tas notiks pēc Saeimas vēlēšanām. Es novēlu Latvijas valstij tādu ministru, kas spētu aizstāvēt lauksaimnieku intereses.
Kā jūtas ministrs?
– Nevienas valsts valdībā zemkopības ministra amats nav nekāda Dieva dāvana, bet esmu priecīgs ministrēt šādā valstij atbildīgā laikā. Ministrijas speciālisti un Lauku atbalsta dienesta darbinieki ir ļoti auguši. Mēs visi esam gājuši laikam līdzi. Zemkopības ministrija nav Labklājības ministrija, mēs piedāvājam naudu attīstībai. Kad es sāku darbu kā ministrs, jutos neomulīgi, vēl atceros streiku Grenctālē. Savējie «spļāva virsū», un nevarēju saprast, par ko. Manuprāt, tagad dialogs ir kļuvis civilizēts, lauksaimnieku sabiedrība ir reāli iesaistījusies likumu veidošanā.
Kā var pazust cukurbiešu kvota? Šajā pavasarī vērsos akciju sabiedrībā «Jelgavas cukurfabrika», taču atbilde bija noraidoša.
Tā nedrīkstētu būt, sacīja ministrs.
Īslīciete I. Bušmane vēlas iegādāties miglotāju, bet viņai nav izdevies rast labvēlīgu atbildi subsīdijām. Šos jautājumus palīdzēs noskaidrot Zemgales reģionālās lauksaimniecības pārvalde, tās vadītāja vietnieks Guntis Liepa arī piedalījās telefonakcijā.
