Mihails Špironoks aptuveni piecus gadus sadarbojas ar Bauskas apbedīšanas biroju SIA «Kalve Kandavā». Viņš organizē un arī pats rok aizgājējiem mūža mājas, precizē iestādes darbiniece Ausma Saulinska.
Mihails Špironoks aptuveni piecus gadus sadarbojas ar Bauskas apbedīšanas biroju SIA “Kalve Kandavā”. Viņš organizē un arī pats rok aizgājējiem mūža mājas, precizē iestādes darbiniece Ausma Saulinska.
“Gadījās vienreiz izpalīdzēt, un tagad mani sauc palīgā pastāvīgi. Esmu zemnieks, piedzimu laukos un zemi pazīstu. Man nav kompleksu pret mirušajiem. Tas, ka esmu zemnieks, nāk par labu. Savu laiku varu plānot,” teic lauksaimnieks.
Piederīgajiem raižu pietiek
Laika gaitā kapi rakti dažādās rajona vietās. “Parasti strādāju kopā ar vienu palīgu. Kad mūs pasauc, tad ejam. Visgrūtāk ir rakt sausu mālu ar sīkiem akmentiņiem. Reiz bija ļoti zems gruntsūdens, izrokot puskapu, parādījās valgme. Smēlām ūdeni ārā. Pirms bērēm laikus braucam pārbaudīt, vai viss kārtībā. Ja sakrājies ūdens vai iebrukušas kapa malas, izlabojam. Strādājam tā, lai piederīgajiem nebūtu vēl lieku raižu. Ja, rokot bedri, atklājas liels akmens, to mēģinām izcelt. Kad tas nav iespējams, to gremdējam. Akmenim jābūt pietiekami dziļi. Virs tā uzklājam kārtu augsnes, lai, nolaižot zārku, nerastos troksnis.
Visi reiz tur būsim
Nerakstīts likums noteic, ka mūsu rajonā kapam jābūt apmēram metru un astoņdesmit centimetru dziļam. Dusas vietas platumu un garumu nosaka zārka izmēri. Ja mūža māja ir smaga, tad pieaicina kādu piederīgo vai citu palīgu. Reiz gadījies lepns zārks, gluži kā māja, to nesuši astoņi vīri, atceras zemnieks. “Nekas pārsteidzošs nav atgadījies. Paldies Dievam, zārks nekad nav izslīdējis no rokām,” noteic kapracis.
M. Špironoks par savu nodarbi teic: “Darbs ir darbs. Visi tur reiz būsim, jo pie mums pieņemts, ka cilvēka miesa tiek atdota zemei.”
Ziemā Mihailu saucot retāk, vairāk par diviem kapiem dienā nevarot izrakt. Aukstajā laikā parasti jārok tikai vienas mūža mājas nedēļā, saka vīrietis.
Dažāda izpratne par aiziešanu
Parasti – katoļu, luterāņu un pareizticīgo bērēs – esot skumja gaisotne. “Cilvēki raud gan par jauniem, gan veciem aizgājējiem,” ievērojis M. Špironoks. Izņēmums esot čigānu bēres. “Viņiem ir citas paražas. Turpat, pie kapa, iedzer, smejas un priecājas. Viņi līksmo par to, ka aizgājējam vairs nav nekādu bēdu. Līdzīgi kā arābu zemēs, kur bēres ir svētki,” atklāj zemnieks. Viņš piebilst, ka arī kristīgā centra “Jaunā dzīve” locekļi šajā dienā daudz dzied, it kā priecājoties.
***
Uzziņai
– Pēdējā laikā baušķenieki visbiežāk tiek pavadīti uz mūža mājām Šarlotes kapos vai gandrīz pilnajiem pilsētas Jaunajiem kapiem (Ceraukstes pagastā). Tos apsaimnieko SIA “Vides serviss”.
Bauskas pilsētas Domes izpilddirektora Jāņa Mičuļa sniegtā informācija
