Bauskas pils muzeja rīkotajā starptautiskajā simpozijā par arhitektūras pieminekļu saglabāšanu piedalījās Igaunijas pārstāve Anneli Randla.
Bauskas pils muzeja rīkotajā starptautiskajā simpozijā par arhitektūras pieminekļu saglabāšanu piedalījās Igaunijas pārstāve Anneli Randla. Viņa ir mākslas doktore.
Anneli amats – Igaunijas Kultūras mantojuma pārvaldes direktore. Iestāde ir identiska Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai Latvijā.
Mākslas maģistres grādu speciāliste ieguvusi Budapeštā (Ungārija), bet doktores darbu «Dominikāņu un franciskāņu klosteru arhitektūra Ziemeļeiropā no 13. līdz 16. gadsimtam» aizstāvējusi Anglijā. Anneli Randla brīvi pārvalda igauņu, latviešu, krievu, angļu un vācu valodu. Nedaudz apguvusi arī somu un ungāru valodu.
Jūs pārsteidzoši labi runājat latviski. Vai jums ir kāda īpaša interese par mūsu zemi?
– Katru gadu vismaz piecas reizes braucu uz Latviju komandējumos. Tie saistīti ar manu darbu. Latviešu valodu labi zinu tāpēc, ka mana mamma ir latviete. Viņa savulaik studēja Tallinas Lietišķās mākslas institūtā, jo ādas māksliniecisko apstrādi Latvijā nevarēja apgūt. Mammas kursā bija četras latvietes. Trīs apprecējās ar igauņiem un palika mūsu valstī. Man ir cieša sadarbība ar Latvijas kolēģiem, tādēļ valodas prasme nemitīgi tiek atjaunota un papildināta.
Vai Igaunijā dzīvojošiem latviešiem ir pietiekama informācija par norisēm Latvijā?
– Internetā materiālus var atrast jebkurš. Daudzpusīgu informāciju piedāvā arī Latvijas vēstniecība un tūrisma firmas. Starp citu, Ziemeļigaunijas tūrisma biroji veiksmīgi sadarbojas ar Latviju. Esmu ievērojusi, ka interese par kaimiņvalsti palielinās. Neatkarības gados igauņi jau paguvuši izbraukāt visu Eiropu. Tagad viņiem šķiet interesanti palūkoties, kas notiek Latvijā.
Kādus jautājumus risina Igaunijas Kultūras mantojuma pārvalde? Vai mūsu valstīm šajā nozarē ir daudz kopīga?
– Bez šaubām, atrodamies līdzīgā situācijā. Arī Igaunijā ļoti aktuāla ir likumdošanas jaunu normu ieviešana kultūras mantojuma aizsardzībā, objektu restaurācijas metodikas un tehnoloģiju izstrāde, finansējuma piesaistīšana no dažādiem Eiropas fondiem. Mēs tradicionāli sadarbojamies ar Ziemeļvalstīm, galvenokārt ar Somiju un Zviedriju.
Šopavasar Rīgā organizētajā starptautiskajā tūrisma gadatirgū «Balttour» ar lielu interesi aplūkoju Igaunijas stendu. Jūs veltāt milzīgu uzmanību viduslaiku arhitektūras popularizēšanai. Lasīju, ka Tallinā pērn izveidots viduslaiku parks. Šovasar tikšot atvērts nākamais.
– Šī perioda arhitektūru mūsu valstī pārstāv ap 250 pilsdrupu, cietokšņu un baznīcu. Tallinas centrā vien atrodas ap 100 viduslaiku celtņu.
Specializētu parku izveidi galvaspilsētā organizē Tallinas pilsētas valde. Viduslaiku parki pagaidām darbojas tikai vasarā, kad iespējamas dažādas aktivitātes brīvā dabā. Ik gadu jūnijā notiek Tallinas vecpilsētas dienas, īpaši akcentējot viduslaiku «klātbūtni», iepazīstinot ar amatiem, sadzīves tradīcijām.
Kāpēc mūsdienu Eiropā ir tik liela interese par viduslaikiem?
– Droši vien tā izpaužas nepieciešamība pēc cilvēciskotas vides, jo mūsu pasaule ir industrializēta un datorizēta. Tehnoloģijas padarījušas cilvēku par niecību, ierobežojot viņa radošās spējas. Pakāpeniski izzūd nebūtībā dažādu senu amatu prasme, roku darbs vispār. Tādēļ ir ļoti svarīgi uzturēt saikni ar pagājušiem gadsimtiem. Viduslaiku dienās tas notiek atraktīvi – skatītāji var iesaistīties spēlēs, bruņinieku turnīros, vērot amatnieku darba procesus.
Arī Bauskas pils muzeja attīstības stratēģija paredz «dzīvas» viduslaiku vides veidošanu.
– Tā ir laba doma. Igaunijas mazpilsētās ir daudz pilsdrupu, kur vasarās sistemātiski tiek rīkoti koncerti vai viduslaiku spēles. Protams, to nevar darīt augu gadu, jo jārēķinās ar tūristu skaita krasu samazināšanos rudenī un ziemā. Sākumā vietējā pašvaldība piešķir naudu aktivitātēm, bet vēlāk muzeji pelna paši.
Simpozijā jūs lasījāt ziņojumu par tematu «Drupas: liela brēka maza vilna?», izvirzot dažus diskutējamus jautājumus. Viens skanēja tā: «Vai drīkstētu ļaut drupām aiziet bojā dabiskā veidā?»
– Šāda situācija būtu attaisnojama vienīgi tad, ja zudušas visas detaļas un trūkst īstas skaidrības, kā objektu varētu atjaunot. Tad drīkstētu ļaut celtnei «nomirt». Tie ir izņēmuma gadījumi, kad nekas vairs nav glābjams. Ļoti svarīgi noteikt šo izņēmumu kritērijus.
Pagājušajā vasarā lietus izskaloja dolomīta kraujas nogāzi Bauskas pils ziemeļu fasādē. Pirms dažiem mēnešiem līdzīgi postījumi piemeklēja Turaidas pili. Vai igauņu speciālistiem ir nācies rosināt piļu pamatu nostiprināšanas problēmas?
– Par notikušo esmu labi informēta. Tik dramatiskas situācijas Igaunijā nav bijušas, bet viens rūpju objekts gan eksistē – Tuolses pilsdrupas Ziemeļigaunijā, kas atrodas pašā jūras krastā. Zem pamatiem ir smiltis, tādēļ celtne slīd jūrā. Problēma ir ārkārtīgi nopietna. Joprojām nav atrasts pilsdrupu glābšanas variants.
Diezgan ilgi jūs esat uzturējusies Anglijā un droši vien varat informēt par arhitektūras pieminekļu saglabāšanas pieredzi šajā valstī.
– Vislielākā atšķirība, salīdzinot ar Austrumeiropu, ir Lielbritānijas iedzīvotāju milzīgā ieinteresētība. Kultūras mantojuma aizsardzības vecākajām organizācijām jau ir 150 gadu, tādēļ par sabiedrības aktivitāti nav jābrīnās. Katrs otrais anglis ir kādas organizācijas biedrs. Britiem ir daudz dziļāka izpratne par kultūras mantojuma saglabāšanu. Viņu vērtību sistēmā šim procesam ir svarīga nozīme.
Anneli, kādi ir jūsu spilgtākie iespaidi simpozijā, kas sniedza iespēju iedziļināties vairāku valstu speciālistu pieredzē par arhitektūras objektu saglabāšanu un rekonstrukciju?
– Man ļoti, ļoti patika Čehijas zinātnieku koncepcija par senatnes būvniecības oriģinālo tehnoloģiju pielietojumu ēku un drupu atjaunošanā. Tāpat arī viņu pieeja, veicinot viduslaiku amatu renesansi, un centieni esošajās būvēs pēc iespējas maksimāli saglabāt oriģināldetaļas.
Esmu sadarbojusies ar daudzu valstu pētniekiem, bet par norisēm Čehijā man nav bijis vispusīga priekšstata. Katra tikšanās ar kolēģiem ir ļoti vērtīga. Iepriekšējo reizi Bauskas un Rundāles pili apmeklēju pirms pieciem gadiem, tāpēc man ir interesanti vērot pārmaiņas.
