Atkalredzēties 50 gadus pēc izlaiduma

Pilsrundāles astoņgadīgās skolas 1973. gada absolventi joprojām tiekas un saglabā draudzīgas attiecības

Iecavnieks Roalds Cildermanis tiekoties teic: «Kāpēc gribēju pastāstīt? Esmu tik pilns ar pozitīvām emocijām, ka gribēju arī citiem parādīt – tas ir iespējams!» Viņš kopā ar vēl divām savām bijušajām klasesbiedrenēm no Rundāles puses – Ligitu Majors un Lidiju Muravjovu – vēlas iedvesmot gan tagadējos skolu beidzējus, gan tos, kuru izlaidumi jau sen kā nosvinēti – nepazaudēt saikni arī turpmākajos gados. Ligita vēl piebilst: «Kāpēc nepastāstīt, ka var saglabāt draudzīgas attiecības līdz mūža galam?»

Roalds, Ligita un Lidija ir trīs no 27 Pilsrundāles astoņgadīgās skolas absolventiem, kuru izlaidums bija 1973. gada 10. jūnijā. Desmit meitenes un septiņpadsmit puiši turpat no ciema un tuvākas un tālākas apkārtnes, sapucējušies un smaidīgi, vasaras dienā stājās uz skolas, Rundāles pils, izlaiduma kāpnēm, lai jau pavisam drīz katrs dotos savā pieaugušo dzīvē. Taču šai klasei tā diena pirms 50 gadiem nebūs pēdējā kopābūšana. Lielākā vai mazākā pulkā viņi atkal tiksies ik pēc desmit gadiem. Šogad, atzīmējot apaļo gadu skaitli kopš skolas beigšanas, bijušie klasesbiedri atkal stāvēja uz tām pašām kāp-nēm – gandrīz tāpat kā pirms pusgadsimta un gandrīz tikpat kuplā skaitā – 22.

Tikšanās vietu mainīt nedrīkst
Ligita ir pēdējo trīs klases salidojumu dzinējspēks un «kurbulētāja». Viņa ne tikai ar Roalda un Lidijas palīdzību sameklējusi kontaktus bijušajiem klasesbiedriem, bet devusies arī ciemos, lai personīgi viņus uzaicinātu. Organizēšana nav vienkāršs darbiņš, bet Ligita nevēlas viena pati baudīt atzinību. Ja nebūtu Lidas (tā bijušie klases biedri joprojām sauc Lidiju), tad varbūt tas nemaz nebūtu noticis – Ligita atceras šā gada salidojuma organizēšanas sākumu. Pamanījusi, ka Lidai vārda diena, un zvanījusi apsveikt. Bet Lidija jautājusi, vai zinot, ka mums šogad paliek 50 gadi. Kādi 50? Kopš pabeidzām skolu. Tā jau no marta Ligita sākusi meklēt rokā bijušos klasesbiedrus. Šajā reizē neviens neesot teicis, ka nebūs, tikai tie, kas patiešām nevarēja. Ligita smej – neviens man kurvīti neiedeva.

Pirmais salidojums, uz kuru ieradās visi absolventi, notika desmit gadus pēc izlaiduma – 1983. gada 10. jūnijā. Tā arī turpmāk apmēram ik pēc desmit gadiem klasesbiedri jau atkal var, kā joko Roalds, paši sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Tikšanās reizēs vienmēr tiek aiziets līdz bijušajai skolai. Šogad ar laipnu Rundāles pils muzeja direktores atļauju dabūjuši «brīvsoli» pilī, lai var apskatīt, kur kādreiz pavadītas sešas dienas nedēļā.

Droši vien nav daudz cilvēku Latvijā, kas var lepoties, ka skolas solā sēdējuši, sportojuši un arī palaidnības darījuši Rundāles pilī. Lidijas bērni un mazbērni par to viņu pat apskaužot. Roalds piemetina, ka toreiz jau gan tur bijusi pavisam cita realitāte – tur bijuši pat skolotāju dzīvokļi, pagrabos glabājušies kartupeļi un konservu burkas. Skolas laikā mēģināts gan pasēdēt uz pils vārtu lauvām, gan pusnaktī gaidīta melnā un baltā dāma, gan izložņāti bēniņi un meklēti sikspārņi pagrabos. «Bijām tādi, kas mierā nesēž. Bāzām degunu, kur nedrīkstējām,» atminas Roalds.