Bailes no vecuma – pasaules nepieņemšana

Agrāk vai vēlāk – visbiežāk pusmūžā – cilvēks sāk apjaust, ka fiziskie spēki mazinās, arī atspulgs spogulī rāda – jā, patiešām novecojam. Kā uztveram šo realitāti? Droši vien ļoti dažādi. Kādam, pateicoties veselīgam dzīvesveidam, aktivitātēm, pašdisciplīnai un pienācīgām rūpēm par sevi, izdodas ilgāk par citiem uzturēt gan labu izskatu, gan možu garu. Vēl jau ir arī mūsdienīgie «glābēji» – kosmētika, kosmetoloģija, plastiskā ķirurģija. Tāpat talkā nāk frizieri, stilisti, treneri. Patiesībā, kas gan tur būtu nepieņemami, ja cilvēks tādējādi var justies jaunāks, priecīgāks un produktīvāks?

Persona un «ēna»
Lai gan ar prātu saprotam, ka cikliskumam pakļauts absolūti viss, ka jebkam ir sākums un gals, to pieņemt nav viegli. Reizēm šī nesamierināšanās ar lietu kārtību pasaulē izpaužas tikpat spilgti kā vēlme atšķirīgi domājošo pamācīt un nopelt. Laikabiedrus, kuri dzimšanas dienā slēpj savu patieso vecumu vai ar ģērbšanās stilu atdarina pieaugušos bērnus, mēdz pavadīt greizi skatieni un sarkastiskas replikas. Sak, vecs par jaunu iztaisās. Proties ar cieņu dzīvot realitātē, kāda tā ir.

«Tomēr viss nav tik vienkārši,» norāda klīniskā psiholoģe Estere Birziņa, «ir dzirdēti stāsti un varbūt arī redzētas situācijas, kad izmisīga cenšanās atbilst iedomātiem jaunības un skaistuma standartiem apkārtējos izraisa žēlumu vai nievājošu attieksmi. Taču par šādiem gadījumiem man nebūs komentāru, jo es nezinu konkrētā cilvēka dzīves stāstu, un, ja arī zinātu, gribētu paust iejūtīgu, saudzīgu attieksmi.»

Vaicāta, kāds ir psiholoģes viedoklis, piemēram, par Balzaka vecuma dāmām un kundzēm «labākajos gados», kuras valkā pārāk īsas kleitas, ļoti pieguļošus vai saplēstus džinsus, lieto uzkrītošu meikapu, speciāliste atbild ar pretjautājumu: «Kas tevi tajā uztrauc? Varbūt, ka tieši jautājums «Kas mani uztrauc?» ir tas, uz ko katram vērts atbildēt – turklāt godīgi un drosmīgi – tad, kad manām sevī nosodošu attieksmi par kāda izskatu, ģērbšanās stilu, uzvedību.»

Karla Gustava Junga analītiskā psiholoģija runā par personu, kas izpaužas tajā, ko rādām ārpasaulei, un «ēnu», kas ietver sevī apspiesto – īsi sakot, to, kādi negribam būt un ko nekādā gadījumā nevēlamies izpaust citiem. «Manuprāt, vēlīnajos brieduma gados, kad ir ap 50 – 65, ir vēl iespēja apzināties savu «ēnu». Tas varētu būt sāpīgi, bet pavērtu iespējas strādāt pie sava rakstura veidošanas, lai sev un citiem būtu patīkamāki. Ir vērts padomāt par iespējamību, ka nosodījumā, kādu paužam pret citu cilvēku, izpaužas paša rūgtums un skaudība. Piemēram, saistībā ar iepriekš uzdoto jautājumu par to, kas mani uztrauc, nākas atzīt: lai arī kleita kolēģei īsa, taču kopumā viņa izskatās tīri labi, jo augums, salīdzinot ar manējo, ir daudz slaidāks. Pastāv vēl arī šādas atbildes iespēja: «Es arī gribētu tā apģērbties, bet man pietrūkst drosmes uzdrošināties.» Vēl pārdomām: «Kas mani uztrauc tajā, ka kaimiņam, pensionāram, jau trešā draudzene – turklāt tīri glīta un gados jauna? Vai tā varētu būt, ka kaut kur dziļi gruzd apziņa par nevērību, slinkumu un citiem netikumiem, kas varētu apdraudēt paša/pašas laulību? Tamlīdzīgi varētu turpināt, taču jautājums ir viens – kas mani uztrauc.»