Gads, kad liesmoja robeža: OMON vienības uzbrukumi muitas kontrolpunktiem, arī Skaistkalnē un Grenctālē, 1991. gadā

Sarežģītais ceļš līdz suverēnas valsts muitas sistēmas organizēšanai

Svētku nedēļā Bauskas muzejs par godu mūsu valsts 105 gadu jubilejai rīkoja zinātnisko konferenci «Bauskas novads Latvijas simtpiecgades zīmē», tajā tika noklausīti seši interesanti pētījumi par dažādām ar Bauskas novada vēsturi saistītām tēmām un personībām. «Bauskas Dzīve» publicēs šos referātus, šodien sākot ar Aigara Urtāna pētījumu par Latvijas muitas darbību un notikumiem uz Latvijas robežas 1990. – 1991. gadā. Gan par šo tēmu, gan turpmāk par citām ir vēl daudz neizzināta, tālab novada iedzīvotāji, «Bauskas Dzīves» lasītāji tiek aicināti izskatīt savus arhīvus un «parakņāties» atmiņā, iespējams, krājumā ir kādas noderīgas liecības, dokumenti, fotoattēli, un par to var informēt Bauskas muzeju vai referātu autorus.

Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā viens no Latvijas valdības, toreizējās Ministru padomes, uzdevumiem bija saistīts ar valsts ekonomiskās robežas aizsardzību un muitas dienesta izveidošanu. Tāpēc 1990. gada 3. jūlijā Ministru padomē tika pieņemts lēmums «Par Latvijas Republikas Ministru padomes Muitas departamenta izveidošanu», ar kuru valdības pakļautībā tika izveidots Muitas departaments. Par tā direktoru tika iecelts Aivars Saliņš, bijušais PSRS muitas sistēmas darbinieks, Rīgas muitnīcas Latvijas Tautas frontes grupas vadītājs.

Latvijas muitas sistēmas veidošana notika vienlaikus ar valsts patstāvīgas ārējās tirdzniecības veidošanu, proti, vienlaikus ar Ministru padomes Ārējo ekonomisko sakaru departamenta izveidošanu un darbību. Tobrīd joprojām reāli kā valsts pastāvēja Padomju Savienība (PSRS), un šādai Latvijas ārējās tirdzniecības un muitas institūciju izveidošanai bija politiska nozīme, kas demonstrēja neatkarību.

Vēlme aizsargāt iekšējo tirgu
Latvijas muitas dienesta veidošanas ekonomisko nepieciešamību noteica tā brīža situācija, kad vajadzēja apzināt preču plūsmas intensitāti, un valdību uztrauca fakts, ka nekontrolēta preču izvešana no Latvijas notika preču deficīta apstākļos. Tolaik cenu starpības dēļ no Latvijas nekontrolētos apjomos bija sākusies visdažādāko preču izvešana uz Poliju, kur bija notikusi sociālismam raksturīgo fiksēto cenu atbrīvošana un līdz ar to šīs valsts tirgos izdevīgi ar peļņu varēja pārdot gandrīz visu, sākot no pildspalvām un pretsāpju citramona tabletēm, beidzot ar mēbelēm un autoriepām. Jaunizveidotajai Latvijas muitai vajadzēja ierobežot vai vismaz kontrolēt šo procesu. Tādējādi muita Latvijā bija pirmā atjaunotās valsts robežkontroles institūcija, kas jau 1990. gada otrajā pusē reāli uzsāka Latvijas ekonomiskās robežas aizsardzību.

Pirmās Latvijas muitas iestādes 1990. gada vasarā darbu sāka Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā un lidostā, kā arī Rīgas, Ventspils un Liepājas ostās, bet 1990. gada 1. oktobrī Balvu rajona Vientuļos uz Latvijas-Krievijas robežas darbu sāka pirmais Latvijas sauszemes robežas muitas kontrolpunkts. Pēc divām dienām, 3. oktobrī, vēl viens sauszemes robežas muitas kontrolpunkts tika izveidots Alūksnes rajona Veclaicenē, pēc tam arī citās vietās. Par kopīgu Baltijas muitas ūniju tolaik vienoties neizdevās, tāpēc 1991. gada sākumā Muitas departaments sāka veidot muitas kontrolpunktus arī uz Latvijas robežas ar Lietuvu un Igauniju.

Līdz 1991. gada augustam uz Latvijas robežas ar kaimiņvalstīm kopumā bija izveidoti 37 muitas kontrolpunkti (t. sk. Skaistkalnē un Grenctālē), kuros Latvijas muitas darbinieki kopā ar Valsts autoinspekcijas (tag. Ceļu policija) darbiniekiem kontrolēja preču izvešanu no Latvijas un apkopoja ziņas par kravu plūsmu. Importa kontrole bija problemātiska, jo tā atradās tobrīd Latvijā joprojām esošo PSRS attiecīgo institūciju pārziņā.

Muitas darba organizācija un «divas muitas»
Vietās, kur uz robežas vai tās tiešā tuvumā bija saglabājušās pirmskara Latvijas muitas iestāžu ēkas, muitas darbs norisinājās šajās ēkās, bet tur, kur atbilstošu ēku nebija, muitas kontrolpunkti tika ierīkoti pārvietojamos celtnieku vagoniņos, kurus valsts robežas tuvumā novietoja šoseju un ceļu malās.

Uzsākot muitas darbu, pirmās grūtības bija saistītas ar darbinieku trūkumu, jo, piemēram, cilvēki uz darbu muitā Alūksnes rajonā sākumā bija jāved pat no Rīgas…

Kādi cilvēki tolaik sāka strādāt Latvijas muitas iestādēs? Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūta docents Aivars Gulbis, kurš 1990. gada nogalē un 1991. gada sākumā strādāja Latvijas muitā, šos cilvēkus dala trīs grupās. Pirmie bija patriotiski no-skaņoti entuziasti, kuru vienīgā vēlme bija palīdzēt Latvijai, un viņiem vēlākajos notikumos nebija bail pat no bruņota pārspēka. Otri bija laimes meklētāji, kuru viena daļa pameta muitu pēc pirmajiem omoniešu (OMON – no krievu valodas «Otrjad miļiciji osobovo naznačeņija» – ‘milicijas īpašo uzdevumu vienība’) uzbrukumiem, bet palikušie vēlāk veicināja korupcijas iedīgļus muitā. Trešā grupa bija jaunieši, kas muitā nonāca kā alternatīvā militārā dienesta veicēji.
Gar Latvijas valsts robežu divu kilometru platā joslā tika noteikta muitas zona, kas bija jānorāda ar ceļa zīmēm uz visiem autoceļiem. Šajā zonā preču kravu pārvadāšana bija atļauta tikai gadījumos, ja krava bija uzrādīta un nomuitota iekšzemes muitas iestādēs, kā arī saņemta licence tās izvešanai no Latvijas Republikas caur norādītajiem muitas kontrolpunktiem. Savukārt saskaņā ar Ministru padomes 1990. gada 29. jūnija lēmumu «Par produkcijas un pakalpojumu ievešanas un izvešanas regulēšanu Latvijas Republikā» fiziskas personas personīgām vajadzībām bez muitas no Latvijas varēja izvest pārtiku un jaunas (nelietotas) preces noteiktos apjomos – par noteiktās kārtības pārkāpšanu bija noteikti administratīvie sodi. Piemēram, par preču un priekšmetu pārvietošanu pāri muitas robežai, apejot muitas kontroli (ārpus muitas iestādes atrašanās vietas vai ārpus muitas kontroles veikšanas laika), vai par gatavošanos veikt šādas darbības bija paredzēts naudas sods no 1000 līdz 10 000 rubļu, kā arī preču un priekšmetu konfiskācija.

Sākot Latvijas muitas iestāžu veidošanu un darbību, atsevišķās vietās (galvenajos valsts stratēģiskajos robežkontroles punktos) turpināja darboties arī PSRS muitas iestādes. Saskaņā ar starpvaldību vienošanos Latvijas muitas iestādēm bija jādarbojas, nepārkāpjot Latvijā esošo PSRS muitas kontroles iestāžu kompetenci. Tas nozīmēja, ka PSRS muitas iestādes kontrolēja preču plūsmu tirdzniecībā starp Padomju Savienību un ārvalstīm, bet jaunizveidotās Latvijas muitas iestādes – starp Latviju un pārējām PSRS republikām.

Teksts – Aigars Urtāns, Bauskas muzeja direktors