No Svitenes «Krūmālēm» līdz Bruklinai

Īras Rozentāles darbu izstāde «Fragmentāra kompozīcija» Bauskas muzejā

Gleznu izstāde skatāma mūsu pilsētas muzejā vēl līdz 7. augusta pulksten 16. Par ekspozīciju intervijā stāsta autore – gleznotāja Īra Rozentāle.

Jūsu jaunā izstāde sagādā pārsteigumu ne vienam vien tās apmeklētājam. Tās taču ir ainavas, nevis jūsu krāšņās abstrakcijas!
– Tas ir pārsteigums arī man pašai. 13. jūnijā, kad iekārtoju ekspozīciju muzejā, bija divreiz vairāk manu darbu, nekā būtu nepieciešams triju gaišo otrā stāva telpu piepildīšanai tā, lai gleznas tur varētu «elpot». Tad varēju sākt šo radošā procesa daļu, ko dēvē par izstādes iekārtošanu. Nekad neesmu spējusi savu solo ekspozīciju veidošanu uzticēt citam cilvēkam. Vienīgi Valsts Mākslas muzeja (tag. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) Baltajā zālē to veica Boriss Bērziņš, bet tur toreiz mēs bijām piecas autores – meistara audzēknes. Un tā, daudzreiz pārkārtojot darbus, veidojās šī ekspozīcija – ainavu izstāde. Tāda gaiša, priecīga, pavasarīga, optimistiska. Labi vēl, ka saglabājās iecerētais nosaukums – «Fragmentāra kompo-
zīcija». Šāda veida kompozīciju 19. gadsimtā sāka izmantot franču impresionisti, jo, gleznojot ārā, fiziski nebija iespējams vienā seansā uz liela audekla uzgleznot klasiski komponētu ainavu.

Vai jūs gleznojat plenērā?
– Nē! Vienīgi mežonīgi daudz no saullēkta līdz pilnīgai tumsai to darīju Mākslas akadēmijas laikā. Mans elks B. Bērziņš studiju gados staigāja visu dienu pa Salac-grīvu gar jūru un skatījās. Vēlāk to visu uzzīmēja un uzgleznoja pēc atmiņas. Šo metodi esmu centusies pārņemt arī es, jo atmiņā paliek pirmais un būtiskais iespaids par kādu redzētu ainavu vai tās fragmenti, mirkļa apgaismojuma efekts, kuru ir vērts uzgleznot kaut pēc četriem gadiem.

Piemēram, 2000. gadā daudzreiz braucu ar savu veco «Pajero» džipu uz Salacgrīvu. Reiz, ātri pametot acis uz jūru šosejas kreisajā pusē, redzēju to pilnīgā miglā bez horizonta iezīmēšanās. Izcila aina! Vai tad man bija jāapstājas, jāizkrāmē no auto visi gleznotāja «loriņi un uzpariktes», jānoliek kaut kur lejā no šosejas, jāuzstellē pārnēsājamais molberts, jānostiprina audekls uz tā, jāuzspiež krāsas uz paletes?... Ak, bet otas aizmirstas mašīnā! Nu pēc nieka 45 minūtēm es varētu sākt gleznot. Bet kur tad palika migla? Un skatu punkts no augšas?

Mājās uzgleznoju darbu «Migla» un otru netālu noskatītu motīvu «Akmeņi», pašus darbiņus vieglprātīgi atdāvināju. Labi, ka Gvido Kajons tos iemūžināja diapozitīvos un tie vismaz ir grāmatā («Neputna» 2017. g. izdotā albuma 234. un 235. lpp.). Ziniet, ir ļoti nelāga sajūta, ja tu nezini, kur atrodas tavi «bērni». Vienīgi dzirdēju, ka toreiz «Migla» tikusi aizdāvināta tālāk kādam jaunajam pārim kāzās, bet, kur ir mani «Akmeņi», nezinu... Interesanti, ka pat pēc 21 gada mēģinu tos atdzīvināt gleznā.

Tātad Borisam Bērziņam taisnība?
– Jā! Tā, braucot pa šoseju uz Salacgrīvu, skrien gleznot tikai iesācējs. Lai gan – kā uz to paskatās. Kad es pusotra gada vecumā pieprasīju vecākiem «dābļi un ļē» (zīmuli un papīru), zīmēju ar milzīgu pārliecību. Kad māte apjautājās, kāpēc manām eglēm nav galotņu, atbildēju: «Pati biju mežā un redzēju!» Tad, kad man bija četri gadiņi, vecāki sameklēja man privātskolotāju – gleznotāju Birutu Gustiņu, tātad no apmēram četru gadu vecuma gleznoju plenērā. Un tā līdz kādam 5. kursam Mākslas akadēmijā.
Daudzi simti studiju... Un tad pēdējos kursos ķēros pie abstrakcijas, ko es salīdzinu ar simfonisko mūziku.

Arī rakstāt pati...
– Kurš gan cits to var labāk izdarīt par pašu autoru, kurš vienīgais par savām gleznām zina visu – ne tikai būtisko un acīm saredzamo. Par glezniecību labāk runāt cilvēkam, kurš vismaz ir baudījis skaistajā, neogotiskajā sarkano ķieģeļu ēkā Rīgā, Kalpaka bulvārī 13, noritošos procesus. Ne velti arī topošie māk-slas vēsturnieki tur ievingrina roku zīmējot un gleznojot (es vismaz ceru, ka joprojām).