Palīdz darba tikums un spēja pielāgoties

Jubilāre kopš deviņu gadu vecuma dzīvojusi Bauskas novadā, bet dzimusi un pirmie bērnības gadi ritējuši Latgalē, Šuškovas ciemā, tagadējā Pasienes pagastā Ludzas novadā.

Marija bija piektais bērns ģimenē, kurā kopā uzauga pieci dēli un četras meitas. Mamma strādājusi kolhozā, un, dzīvojot lauku viensētā, lielākoties bērni paši cits citu pieskatījuši. Mājām tuvumā mitinājušies vilki, naktīs varējis dzirdēt to gaudošanu. Lai gan iztikšana ģimenei bijusi visai pieticīga, dzīvi Latgalē atceras ar gaišām atmiņām. Netālu dzīvojusi baba (vecmāmiņa), pie viņas varējuši bieži aizskriet.

Marija atminas: «Mamma par mums ļoti rūpējās, mājās valdīja tīrība un kārtība, pati šuva apģērbu bērniem. Ik sestdienu gājām pie babas mazgāties pirtī. Tad mums mainīja tīras drēbes, gultas veļu un arī salmu matrači, uz kuriem gulējām, tika piepildīti ar svaigiem salmiem. Man kopš mazām dienām ļoti patika glīti ģērbties un pucēties. Kad paaugos, veidoju frizūras savos garajos matos. Bet, kad biju vēl pavisam sīka, reiz tēvam palūdzu pilsētā nopirkt audumu kleitiņai, gribēju rozā ar baltām pumpiņām vai baltiem ābolīšiem. Un tēvs man nopirka tieši tādu – ar baltajiem ābolīšiem. Biju tik priecīga par to kleitiņu. Joprojām ļoti patīk rozā krāsa, un vispār manas krāsas ir spilgtās.» Paradums rūpēties par savu ārieni Marijai nācis līdzi visu dzīvi.

Mājās turēti lopi – govs, rukši un aitas; tā bijusi vērtība ģimenes izdzīvošanai. Arī bērniem bija pienākumi mājas darbos ikdienā un jāpalīdz mammai ravēt dārzu. Darba mīlestība ģimenē bija pārmantota no iepriekšējām paaudzēm. «Kad gotiņa nomira, mēs sagājām pulciņā un raudājām,» atceras Marija.
Kopš mazām dienām ļoti paticis dziedāt. Tautasdziesmas iemācījusies no babas, meitene pastāvīgi dziedājusi savā nodabā ikdienas gaitās. Ļoti paticis klausīties un arī stāstīt pasakas. «Mēdzu arī pati tās sacerēt. Reizēm salīdām uz krāsns, un es stāstīju savas pasakas māsām un brāļiem, viņiem bija, ko smiet,» smaidot atceras Marija. Ģimenē sarunājās latgaliešu valodā, arī tagad jubilāre to nav aizmirsusi, lai gan ikdienā valodu vairs nelieto jau gadu desmitiem.

Pirmās skolas gaitas meitenei aizritēja Meikšānu pamatskolā. Tolaik bērniem uz skolu azaids pusdienām bija jāņem līdzi no mājām. Par to stāsta: «Citiem bija baltmaize ar sviestu, bet man nereti deva līdzi aitas gaļas galertu. Tas ļoti negaršoja, vēl tagad nevaru ieēst ēdienu no aitas gaļas.» Uzaugusi ģimenē, kurā godātas katoļu ticības tradīcijas. «Ievērojām gavēni; tad galvenais aizdars bija sālītas siļķes. Neatceros, kur to ņēma, bet mājās bija vesela muca siļķu. Es labāk ēdu plikus kartupeļus. Lieldienās bija jāsagaida mamma atgriežamies no baznīcas, tikai tad drīkstēja tikt pie svētku brokastīm,» atminas jubilāre.

1956. gadā ģimene ar mammas brāļa Eduarda gādību pārcēlusies uz dzīvi Bārbeles pagastā. Tālo ceļu no Šuškovas ciema Latgalē līdz Bārbelei mērojuši ar brezentu pārvilktā smagās automašīnas kravas kastē. Onkulis šeit dzīvojis pārticīgi, sākumā radu ģimeni izmitinājis savā mājā. Mamma strādājusi par slaucēju, arī Marija bija palīdze govju fermā. Vēlāk kolhozs «Zieds» ģimenei piešķīris mājvietu «Vēveru» mājās.

Mācības skolā meitene turpināja Bārbeles pamatskolā. Atceroties pirmo skolas dienu Bārbelē, Marija atklāj, kāda bērna acīm izskatījusies skolotāja: «Tērpusies melnā atlasa halātā ar lielām kabatām un baltu apkakli, kas kopā ar viņas brillēm man uzbūra raganas tēlu. Brilles līdz tam nebiju redzējusi. Baidījos viņai tuvoties.» Bet skolā iepaticies, bijusi ļoti dzīvīga un aktīva skolniece – darbojusies krievu valodas pulciņā, dziedājusi un trenējusies mākslas vingrošanas grupā, vadījusi pasākumus.

Skolā attīstījusi arī solodziedāšanu, un bijis sapnis mācības turpināt Jelgavas mūzikas vidusskolā. «Bet mammai nebija laika un iespējas ne par mani tik daudz domāt, ne kaut kur vest. Un palika tikai sapnis,» noteic jubilāre. Beidzot skolu, Marijas raksturojumā par viņu bijis rakstīts – apdāvināta ar organizatoriskām spējām.