Zivju ieguve – laiku laikos svarīgs iztikas avots

Saldūdens zvejas veidi un zvejas rīki Zemgalē 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā

Zivju iegūšana kopš cilvēces pastāvēšanas pirmsākumiem ir bijusi svarīgs pārtikas ieguves avots. Liecības par zivju zvejošanu Latvijas teritorijā parasti attiecina uz vidējā akmens laikmeta periodu ap 9000. – 5400. gadu p. m. ē., kad senākie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, sāka dzīvot Lubānas un Burtnieka ezera krastos un citās vietās ūdeņu tuvumā.

Zemgale nav plaši pētīts novads
Aizvēstures laika posma arheoloģiskajā materiālā ir konstatēts liels daudzums zvejas rīku un zivju asaku, kas norāda uz zivju patērēšanu tā laika cilvēku uzturā. Tas ir pievērsis vēsturnieku un etnogrāfu uzmanību, kuri centušies izzināt zvejas nozīmi cilvēku ikdienā dažādos Latvijas vēsturiskajos novados. Zinātniskajā literatūrā ir atrodama informācija par saldūdens zivju zvejas nozīmi un izmantotajiem zvejas rīkiem Vidzemē un Latgalē, bet par Zemgali un Kurzemi joprojām ir tikai atsevišķi (lokāli) dokumentāli apraksti un laikabiedru liecības. Tas neļauj izdarīt pietiekamus secinājumus, vai visā Zemgalē pastāvēja vienveidīgi izplatīti zvejas veidi un rīki vai tomēr bija arī lokālas atšķirības šajā lielākām un mazākām upēm bagātajā Latvijas novadā.

Pirmais pētnieks, kas pieminējis saldūdens zvejas rīkus Zemgalē, ir mākslinieks, etnogrāfs un vēsturnieks Johans Kristofs Broce (1742–1823). Darbā «Zīmējumi un apraksti: Rīgas priekšpilsētas un tuvākā apkārtne» viņš ir aprakstījis zvejošanu Babītes ezerā ar aizsprosta zvejas rīku katicu (par to tālāk tekstā). 19. gs. vācbaltiešu etnogrāfs, arheologs un mācītājs Augusts Bīlenšteins (1826–1907) savā darbā «Latviešu koka iedzīves priekšmeti» ir pieminējis Zemgales novada saldūdens zvejas rīkus trejbridņus un zivju ķeseles (arī par tiem tālāk tekstā), bet latviešu etnogrāfs Ziedonis Ligers (1917–2001) pētījumā «Latviešu tautas kultūra: etnogrāfiskie pētījumi» detalizēti ir aprakstījis Jelgavas novada Kalnciema pagasta zvejniekus un viņu izmantotos zvejas rīkus. Savukārt latviešu etnogrāfs Saulvedis Cimermanis (1929–2022) 20. gs. otrajā pusē aktīvi pievērsās zvejas pētniecībai Latvijas teritorijā, taču Zemgales saldūdens zvejas pētniecību izcilais latviešu etnogrāfs balstīja tikai uz arhīva dokumentiem, nevis uz ekspedīcijās iegūtiem materiāliem un liecībām.