Grupiņa rundāliešu, soļojot Codes folkloras kopas «Dreņģeri» izpildīto tautasdziesmu pavadījumā, bija pirmie, kas trešdienas, 22. septembra, vakarā pirmo reizi oficiāli iestaigāja jaunatklāto Vīna kalna taku Rundāles novada Mežotnes pilskalnā. Takas atklāšanā vārds tika dots mežotniekam seno zemgaļu vēstures entuziastam Anatolijam Kazačenko, kurš šajā projektā ieguldījis daudz darba: «Runāju es ne pārāk labi, tādēļ labāk rādu, kas ticis izdarīts. Ir izgatavota aptuveni 800 metru gara taka uz šo skaisto vietu, kalnu, kura galā reiz slējusies pils.» Par paveikto priecājas arī Rundāles novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmmanis, kurš apgalvo, ka iepriekš vairākkārt gājis pa šo taku, taču ne vienmēr sasniegts galamērķis, jo ceļu aizšķērsojuši koki un kājas grimušas dubļos. Nu tas piederas pagātnei. Taču to, kas aizgājis un mums visiem jau aiz muguras, nevajadzētu piemirst. To vēlējuma formā akcentē A. Okmanis, beidzot savu runu: «Lai šī taka kalpo par vārtiem uz pagātni, mūsu kopīgo vēsturi!» Tad ļaudis ar lāpām un lukturīšiem devās iemēģināt atjaunoto taku. Kad tā pievārēta, rundāliešus Vīna kalna galā sagaida cienasts. «Anatolijs pirmīt mums stāstīja leģendu par to, ka ganu zēns šeit redzējis vīziju ar uzklātu galdu, kurā nav trūcis ne vīna, ne ēdiena. Vīna mums nav, taču ar vīnogām gan varam uzcienāt,» teic Rundāles novada kultūras darbiniece Lilita Lauskiniece. Pēc nelielas atelpas, kuras laikā jaunākie pasākuma apmeklētāji uzzinājuši, ka taka, atšķirībā no formalitātēm, kas ievilkušās pusotra gada garumā, tapusi vien trijos mēnešos, visi kopīgi nokāpj kalna piekājē. Tur no senās zemgaļu ostas Lielupē tika palaists ar zaļumiem un svecītēm rotāts plosts. Vīna kalna takas atklāšana, kas tika apvienota ar Baltu vienības dienas svinībām, izskanēja pie kopīga zupas katla.
