Gaiss silts, vējš maigs un pēc eikaliptiem smaržojošs. Citronu un apelsīnu koki, dateļpalmas un milzīgas eņģeļtaures aug apstādījumos gar ceļa malām. Tādu septembra vidū man laimējās redzēt Portugāli – valsti pašā Eiropas malā.
Gaiss silts, vējš maigs un pēc eikaliptiem smaržojošs. Citronu un apelsīnu koki, dateļpalmas un milzīgas eņģeļtaures aug apstādījumos gar ceļa malām. Tādu septembra vidū man laimējās redzēt Portugāli – valsti pašā Eiropas malā.
Ielas mazgā
Tas nemaz nav tālu, nelielā čarterlidmašīna līdz Lisabonai aizlido piecās stundās, pat cīnoties ar krietnu pretvēju. Uzreiz gan jāatzīst, ka Latvijas prezidentes valsts vizītē ekskursanta iespaidu gūšanai laiks nav paredzēts. Diena jāpagarina uz miega rēķina, un pirmajā vakarā klīstam pa Lisabonu līdz brīdim, kad Latvijā ir jau pusčetri no rīta. Dienvidu pilsēta Težu upes krastos cauri tumšajai dienvidu naktij peld kā balts kuģis. Apgaismojums atspīd gaišajiem akmeņiem bruģētajās ielās, kas ir apbrīnojami tīras. Pa ceļam uz viesnīcu redzu, ka strādnieki naktī ietves un ielas mazgā – ar suku un pamatīgu ūdens strūklu.
Gluži tāpat kā Roma un arī Talsi, Lisabona atrodas uz septiņiem pakalniem. Tie Portugāles galvaspilsētā ir pietiekami stāvi, lai būtu jābrīnās, kā tramvajs tiek augšā un ielas malā atstātie auto nenoripo lejup. Tūristiem domāts funikulers, ko šeit sauc par elevatoru (angļu vārds “elevator” latviešu valodā nozīmē ‘lifts’), ir mazs blēdis – paņem vienu eiro (Ls 0,66), bet kalnup ved tikai piecus kvartālus. Toties nokļūstu īstajā vietā – ieliņā, kuras abās pusēs ir nelieli krodziņi, kuros vakaros skan portugāļu tradicionālais dziedāšanas stils – fadu.
Dzīves bauda
Kad pasaules slavu ieguvusī fadu dziedātāja Mariza šajā pavasarī viesojās Latvijā, biļetes maksāja no 15 līdz 150 latiem un tika izpirktas dažās dienās. Tagad mājās klausos Lisabonā nopirkto Marizas platīna disku, kurā viņa kaislīgi un smeldzīgi stāsta par savas tautas dzīvi. Šo vienkāršo ļaužu muzicēšanas stilu savulaik cieņā un godā cēla Amālija Rodrigesa, un viņas ieraksti joprojām tiek uzskatīti par portugāļu populārās muzicēšanas klasiku.
Fadu vienmēr ir dziesma par vīrieti un sievieti, mīlestību un vilšanos, satikšanos un šķiršanos, ieguvumiem un zaudējumiem. Esot dažādi fadu žanri – pilsētas, lauku, studentu, jūrnieku, jaunu un vecu cilvēku fadu. Pie vīna glāzes baudot sieru, olīves, svaigu vai grilētu lasi, klausoties fadu dziedātājus, vakara stundas plūst nesteidzīgi kā upe un iesniedzas dziļi naktī.
Portugāļi par dzīvi priecājas un to bauda. Divatā ar kolēģi vārda tiešā nozīmē iekrītam ielas kafejnīcas krēslos, jo mums ir brīva nepilna stunda. Oficiantam skaidrojam, ka gribam ātri paēst, bet viņš pārsteigumā iepleš acis: “Dāmas, kā var gribēt ātri paēst! Ēdiens taču ir jābauda!” un uzskata mūs par nenopietniem klientiem. Par savu steidzīgumu samaksājam, jo izrādās, ka maltīte pie āra galdiņiem ir dārgāka nekā krēslainajā restorānā.
Kas kaiš?
Lielie ūdeņi neatstāj vienaldzīgus latviešus, kuri lepojas ar savu Baltijas jūru. Eiropas kontinenta tālākais punkts ir Cabo da Roca – klinšains zemesrags Atlantijas okeāna krastā.
Vējš te ir mežonīgs, plēš matus no galvas. Skatos uz okeāna viļņiem lejā pie kājām un domāju – pirms gadsimtiem daudzi bija pārliecināti, ka te ir zemes mala. Līdz brīdim, kad portugāļu jūras braucēji atklāja vēl citas zemes. Tās kļuva par kolonijām, kur joprojām runā portugāļu valodā.
Atgriezusies Latvijā, uzzinu, ka Cabo da Roca līdzīgas izjūtas bijušas vairākiem baušķeniekiem – pamatskolas direktorei Izoldei Krāģei, viņas vietniekam Jānim Rumbam. Īslīces vidusskolas skolotāja Dace Gaigala šajā vietā pie Atlantijas okeāna sagaidījusi saullēktu.
Pa ceļam uz klinšaino zemesragu autobusa šoferis piestāj mazpilsētā, kur atrodas Eiropas lielākais kazino. Pēc nelielas līkumošanas ieliņās, uz īsu brīdi ieejam kafejnīcā. Vaicāju oficiantam, kā šo pilsētiņu sauc, un viņš skaidrā latviešu valodā apvaicājas: “Kas kaiš?” Saskatos ar ceļabiedrēm, un sākam smieties, sakot – kas kaiš, zināsim pēc maltītes. Izrādās, ka Kaškaiša ir pilsētas vārds.
Brauc vai lido?
Kas kaiš saprotu turpmākajā braucienā, kas apreibina ar ātrumu. Tikko nogaršotais portugāļu vieglais alus vēderā ceļa līkumos pārvietojas no viena sāna uz otru.
Ja var ticēt nostāstam, ka pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Portugālē bija tikai apmēram 500 km asfaltētu ceļu, tad tagad ar tiltiem un daudzjoslu brauktuvēm valsts var lepoties. Savukārt autobraucēji uz gludajiem, bet līkumotajiem ceļiem attīsta tādu ātrumu, ka pat minibusiņa aizmugures sēdeklī sāku taustīties pēc drošības jostas. Rodas sajūta – drīz sāksim lidot, jo, virzoties arvien augstāk kalnos, aizkrīt ausis, gluži kā lidmašīnai paceļoties. No šādas braukšanas portugāļi gūst prieku. Autobusa vadītājs braucot palaiž stūri vaļā un enerģiski izskaidrojas ar taksometra šoferi, kurš atļāvies mūs apdzīt. Taksists dod pretī, un šķiet, ka esmu nokļuvusi kādā televīzijas seriāla ainiņā.
Latvijas pelēkā rudens un ziemas nogurdināta reizēm saku, ka gribu turp, kur ir silti un palmas aug. Līdz šim domāju, ka tas varētu būt Austrālijā, tagad zinu, ka šī vieta ir tepat – Eiropā.
“Vai zini zemi, citronas kur zied,
Starp oranž’a lapām lakstīgalas
dzied?
Pūš vējiņš maigs, mirdz zilais
debess loks,
Stāv mirte klusu, augsti lauru
koks.
Vai zini to?
Tik turp, tik turpu skrien
Man domas, mīļākais – arvien,
arvien..”
Tās ir rindas no Gētes “Minjonas”, ko latviskojis Rūdolfs Blaumanis un skaņās atdzīvinājis Emīls Dārziņš. Varbūt arī viņi bijuši Portugālē?
***
Uzziņai
– Portugālē ēd ļoti vienkārši – grilēta zivs, vistas, pīles vai liellopa gaļa, visdažādākās jūras veltes, arī astoņkāji. Piedevās vārīti kartupeļi vai rīsi, cepti kastaņi, mazi, veseli marinēti sīpoliņi, olīves. Desertā – dažādi augļi un grauzdēta cukura krēms.
– Gluži vai leģenda ir Portugāles zaļais vīns. Patiesībā tas ir dzirkstošs, viegls (11%) pussausais baltvīns. Kāpēc to sauc par zaļo? Tāpēc, ka jauns, nu nav gluži gatavs – “fūzelītis” ar vasaras garšu.
– Brokastīs portugāļi dzer prāvu tasi kafijas uz pusēm ar karstu pienu. Taču vēlāk kafiju malko no ceturtdaļglāzes tilpuma tasītēm – melnu un ļoti stipru.
