Nelielas dzīvas zvīņaines ir plēsīgo zivju maltīte.
Nelielas dzīvas zvīņaines ir plēsīgo zivju maltīte. Makšķernieki bieži vien lieto gan dzīvas, gan “aizmigušas” zivtiņas un to gabaliņus. Ir vairāki desmiti dažādu variāciju, kā ēsmu uzlikt uz āķa un piedāvāt plēsīgajām zivīm.
Mūsu makšķernieki vairāk lieto voblerus, dažādus vizuļus un gumijas zivtiņas. Taču ātrāk, īpaši rudenī, līdaka pakampj dzīvu ēsmas zivtiņu.
Āķi un pītās auklas
Ir uzskats, ka līdakas rudenī jāķer ar milzīgiem trīsžuburiem jeb, kā mans paziņa saka, ar “enkuriem”. Taču es domāju, ka āķu izmēram nav īpašas nozīmes, pilnīgi pietiekami ir 4 – 2 N izmēra āķi. Tiem jābūt kvalitatīviem, piemēram, firmas “Owner” ražojumiem. Šie āķi vēl ne reizi nav pievīluši. Var izlīdzēties arī ar firmu “Eagle Clow” vai “VMC” āķiem, taču japāņu firmas “Owner” ražojumi ir pārāki asuma un izturības ziņā.
Lai izmantotu dzīvu vai “aizmigušu” ēsmas zivtiņu, nepieciešams izturīgs inventārs. Krāsojuma dēļ zvīņaines veiksmīgi slēpjas starp ūdensaugiem un siekstām, šādās vietās parasti tās nogaida savu nākamo upuri. Zaļsvārces zibenīgi uzbrūk no slēpņa, lai saķertu medījumu, pēc lēciena tās nekavējoties atgriežoties slēpnī. Lai varētu cīnīties ar iespējamo lomu, inventāram jābūt pietiekami izturīgam. Jāņem vērā, ka rudeņos piesakās arī “piecnieces” (piecus kilogramus smagas upju saimnieces) un lielāki eksemplāri, kas var radīt īstas galvassāpes, bet pēc tam arī sirdssāpes.
Makšķerējot ar ēsmas zivtiņām, lieliski noder pītās auklas, kuru celtspēja ir no desmit līdz 17 kilogramiem. Izturīgāka aukla nav nepieciešama, jo arvien retāk dzirdamas ziņas par īpaši lielām zivīm. Ar mazākas izturības auklu arī metiens būs tālāks un precīzāks. Kāpēc, copējot ar ēsmas zivtiņu, vajadzīga pītā aukla? Tāpēc, ka tā nestaipās un var droši piecirst. Kā apgalvoja kāds man pazīstams līdaku speciālists, monofilās makšķerauklas staipās, tāpēc līdakas viegli var izspļaut āķi, sevišķi tad, ja tās ir slikti piecirstas. Atgādināšu, ka Latvijas lielākā līdaka ir noķerta Lubānā 1989. gadā. Tās svars bija 19,56 kilogrami.
Vai nepieciešamas metāla pavadiņas?
Ja ieskatāties līdakai mutē, uzreiz kļūst skaidrs, ka pavadiņas ir vajadzīgas. Nav ieteicams lietot citu materiālu, jo pavadiņa var pārrīvēties pret līdaku asajiem zobiem. Labas ir apmēram 50 centimetru garas pavadiņas, kuras jāgatavo pašam. Daudzi izmanto tā saucamo “Soft Strand” vai “Pike Wire” tipa materiālu. Tiem ir dažāda celtspēja, taču vajadzētu lietot tos, kuru celtspēja ir 6,5 vai deviņi kilogrami. Lielāka celtspēja nav vajadzīga, jo pavadiņa nedrīkst būt izturīgāka par pamatauklu. Veikalos iespējams iegādāties kvalitatīvas pavadiņas, taču labākas ir tās, kas paša gatavotas no iepriekš minētajiem materiāliem.
Līdaku makšķerēšanai ar ēsmas zivtiņām lieliski noder apmēram 3,6 metrus gari kāti, kas paredzēti 50 – 100 gramu smagiem (to tests ir 50 – 100 gramu uz spici) mānekļiem. Parasti tie ir teleskopiskie kāti, ko iespējams izmantot arī karpu makšķerēšanai. Ja esat bruņojies ar tādu kātu, tad varat droši piecirst lielas zivis.
Latvijā galvenokārt izmanto bezinerces spoles, kurām ir ideāli noregulēta bremze. Rietumu valstīs un pēdējos gados arī pie mums makšķernieki priekšroku dod multiplikatoriem, kuri ir noregulēti cīņai ar spēcīgām zivīm un arī zemūdens šķēršļiem.
Liela loma izcelšanai no ūdens nepieciešama iespaidīga izmēra ķesele. Lai smejas par jums apkārtējie makšķernieki! Tas, kas savas mazās ķeselītes dēļ pazaudēs savu pirmo prāvo līdaku, vairs nesmiesies.
Āķis no lielās līdakas mutes ir jāizņem šādi: starp žaunām jāiebāž rādītājpirksts, līdakas galva nedaudz jāpieceļ, tad tā muti atdarīs pati, āķis no zobainās zvīņaines mutes jāizņem ar ekstraktoru. Nebāziet zaļsvārces mutē pirkstus! Brūces, kas radušās šādas rīcības dēļ, ir dziļas un dzīst ļoti ilgi.
No raudas līdz skumbrijai
Latvijas ūdeņos makšķernieki par ēsmu pārsvarā izmanto raudas, pličus, ruduļus, karūsiņas un mazus breksēnus. Pieredzējuši copmaņi apgalvo, ka dzīvi ruduļi un mailītes rada tikai problēmas. Tie parasti tā samudžina auklu, ka paiet ilgs laiks, kamēr to atpiņķē. Šīs zvīņaines uz āķa labāk likt jau “aizmigušas”. Ļoti dzīvīgas un izturīgas ir karūsiņas. Asari, neskatoties uz savām asajām spurām, arī labi noder līdaku makšķerēšanai.
Interesanti, ka Anglijas makšķernieki arī saldūdenī izmanto jūras zivis. Kā vienas no populārākajām ēsmām viņi min siļķes, sardīnes, skumbrijas un salakas. Angļi priekšroku dod skumbrijai, kuru tie iegādājas pārtikas veikalā, tad sagriež nelielos gabaliņos un sasaldē. Uz copi viņi ņem tik daudz, cik nepieciešams, pārējo atstāj saldētavā līdz nākamajam izbraucienam. Arī Holandes copmaņi gandrīz visas iespaidīgās līdakas ir izvilkuši ar jūras zivju gabaliņiem. Savukārt Vācijas makšķernieki darbojas tikai ar zivju gabaliņiem, jo šajā valstī aizliegts izmantot veselas ēsmas zivtiņas. Optimāls zivtiņas vai tās gabaliņa garums ir 15 līdz 18 centimetri. Garšīgākas esot tās līdakas, kuru svars nepārsniedz trīs kilogramus.
