Kādā sestdienas pēcpusdienā devos ceļā no Bauskas uz Brunavu.
Kādā sestdienas pēcpusdienā devos ceļā no Bauskas uz Brunavu. Laipni sagaidīti, sakāpām maršruta autobusā Bauska–Bardžūni–Panemune un devāmies reisā. Viss bija mierīgi, pasažieri no autobusa izkāpa, iekāpa. Līdz nonācām pie Grenctāles pienotavas, kur autobuss pie “mistiskas” ceļa zīmes “Tilti” nogriezās no šosejas. Pārbraucot tiltam, sākas kaut kas šausminošs. Uz ceļa, kas malās apaudzis ar krūmiem un nezālēm, nelielu gabaliņu autobusam priekšā izstreipuļoja piedzēries vīrietis. Tā viņš tur lēnām steberēja pa ceļa vidu, līdz beidzot novirzījās kreisajā pusē. Man, sēžot labās puses priekšējā sēdeklī, to nācās vērot. Pateicoties prasmīgajam un pacietīgajam šoferītim Andrim Cepurem, autobuss tika aizvadīts dzērājam garām un sadursme nenotika.
Gribu jautāt Brunavas pagasta vadībai: vai pa šo ceļu neviens nebrauc un neredz veco, krūmiem un nezālēm aizaugušo bijušo kopsaimniecības ābeļdārzu? Tas traucē skatīt ceļu, nevar pamanīt nejaušu gājēju. Turklāt tādi paši apgrūtinājumi ir, braucot virzienā uz Bausku. Arī vairākās citās vietās līdzās daudzajām ceļa bedrēm ir brikšņi un nesakoptas ceļmalas.
Tiešām neapskaužams ir ceļš autobusu šoferiem divreiz dienā uz Bardžūniem un Mežgaļiem. Un kā jūtas ciemiņi, braucot uz Mežgaļu skolu, kas tiek uzskatīta par vienu no labākajām rajonā? Tāpat nav saprotams, kāpēc ceļa pagriezienā pie Grenctāles pienotavas nav izlasāma norāde “Brunava”, bet “Tilti”. Vai tā sauc to mazo tiltiņu, ko pēc pārdesmit metriem šķērsojam? Citu tiltu šai ceļa posmā tā arī neredzēju.
Tāds pārdzīvojums un pārdomas man radās 18. septembrī autobusa ceļā uz Brunavu.
Vēlreiz gribu pateikt sirsnīgu paldies šoferim Andrim Cepurem un vēlu viņam gludākus ceļus bez pārdzīvojumiem.
I. SAPELSONE, 2. grupas invalīde
