Dailes teātra 25 aktieri kopš 5. oktobra skatītājiem izrāda mūziklu “Klondaika”.
Dailes teātra 25 aktieri kopš 5. oktobra skatītājiem izrāda mūziklu “Klondaika”. Tas veidots pēc Tenesija Viljamsa lugas “Ne jau par lakstīgalām” motīviem.
Dreifē dzīves okeānā
Pagājušā gadsimta vidus, cietums kaut kur Amerikā, kurā ieslodzītās dvēseles kliedz pēc brīvības un cilvēka cienīgas dzīves. Misis Bristole ieradusies cietumā ar tik cerīgu nosaukumu “Klondaika”, lai satiktu savu dēlu Džeku – jaunu, stipru un, mātesprāt, netaisnīgi ieslodzītu jaunekli. Taču Džeks ir sists, morāli pazemots un savu māti vairs nepazīst. Ieslodzītais Bačs atceras savu Goldiju, draudzeni, kuras medaljonu joprojām nēsā dziļi paslēptu kabatā. Eva Kreina ierodas darba meklējumos “Klondaikā”, te sastop un iemīl ieslodzīto Džimu. Taču viņu mīlestības dziesma traģiski apraujas, kad Džimu, izbēgušu no “Klondaikas” jūrā, nošauj kāds garām braucoša ekskursiju kuģa “Loreleja” jūrnieks.
Lugā ir vairāki traģiski dzīvesstāsti, kas katrs atsevišķi veido nelielu sižetisku pērlīti. Tie ir to cilvēku likteņi, kuri kā mazas un neaizsargātas skaidiņas dreifē nežēlīgā dzīves okeānā. Tēlaini, emocionāli, interesanti, taču…
Asaras nepārvēršas briljantos
Vienā no Ulda Marhilēviča dziesmām, kurām vārdus rakstījis Kaspars Dimiters, skan virsrakstā apgalvotais: “Mani spārni ir salauzti piedzimstot.” Tēlaini šo domu varētu attiecināt uz režisora Mihaila Gruzdova veikumu. Izrāde lūst gabaliņos, iestudējumam trūkst vienota, aizkustinoša caurviju pavediena. Katrs salauzta cilvēka likteņstāsts jau ir spēcīgs sižets, bet, kopā salikts, “zīmējums” neveidojas. Atsevišķu aktieru rīcībai, emocionālajām izpausmēm trūkst motivācijas. Dažbrīd teatrālisms un plastiskā ārišķība ir pārāka par gribētajiem dvēseles plosījumiem. Ieslodzīto mokas ledus pagrabā, arī viņu nāve karstā tvaika kamerā ir vairāk skaista, izdejota un izdziedāta, nekā līdzpārdzīvojumu izraisoša.
Izrādē, lai arī mūziklā, ir smaga vide, drūmiem dzelžiem un gaismām pielieta. Cietumā jau tā iederētos. Taču kopiespaidu neviļus iztraucē atziņa – ir taču gana “kruti”: veči mirstot dzied un dejo, meitenes, mazapģērbtas, viņiem pa vidu, badastreika laikā aktieru enerģija izlaužas spēcīgu kustību spēlē. Nu nav nemaz tik traki cietumā…
Bizness un sekss
Nesabalansētība starp spēcīgo muzikālo materiālu, sociāli asajiem, neizskaistinātajiem, dažbrīd arī emocionāli tēlainajiem Kaspara Dimitera dziesmu tekstiem un režisora nespēju raisīt skatītājos atbilstīgas emocijas pagaidām ir šī iestudējuma neveiksme.
Taču tā laikam ir vienīgā, jo citādi izrāde ir spēcīga, klausāma un skatāma. Uldis Marhilēvičs jau otro reizi sevi pierāda kā prasmīgs teātra mūzikas autors. Joprojām veiksmīga ir Dailes teātra jauno aktieru fizisko dotumu izmantošana. Puišu kustības ir seksīgas un ekspresīvas, meiteņu dibeni gana atkailināti un kopīgās dejās pietiekami daudz izvirtības – tas viss ir labi baudāms.
Veiksmīga ir Jura Bartkeviča debija cietuma priekšnieka lomā. Īsti savā elementā šoreiz ir Ģirts Ķesteris. Pēc šī iestudējuma arvien lielākas simpātijas noteikti iegūs jaunie aktieri Gints Grāvelis un Lauris Dzelzītis. Ievai Pļavniecei Evas Kreinas lomā vēl jāmeklē rīcības motivācijas atklāsme. Uz izrādi publika nāks. Jaunieši vēros tīkamus aktierus, klausīsies skarbo dzeju, citiem patiks izjust mūziku, meklēt spēlētā līdzību šodienas pasaulē. Teātris pelnīs – bizness un sekss – roku rokā.
Pēc vairāk nekā divu stundu ilgas izrādes spēcīgais muzikāli skaniskais iespaids mijas ar nelielu žēlumu – aktieri spēlēja ar tādu atdevi, elsas un sviedru smaka gāžas no skatuves ne pa jokam. Bet kāpēc?
