Līgo vakars ir vienīgais gadā, kad rītausmu atļauts sagaidīt arī bērniem. Droši vien tāpēc šis notikums vienmēr paliek prātā.
Līgo vakars ir vienīgais gadā, kad rītausmu atļauts sagaidīt arī bērniem. Droši vien tāpēc šis notikums vienmēr paliek prātā. Pensionāres Ārija Vilde un Vera Justa ir satikušās un sadraudzējušās, dzīvodamas Vecumnieku pagastā. Ārijas bērnība ir pagājusi Tukuma rajona Irlavā, bet Veras dzimtā vieta ir Jēkabpils rajona Atašienes pagasts.
Uguns staba galā
Gandrīz 50 gadu būdama Vecumnieku pagasta iedzīvotāja, Ārija mūspusē nav ievērojusi tik krāšņas Līgo svinēšanas tradīcijas kā Irlavā. Viņas bērnībā jāņuguni kūra staba galā. Cits pēc cita ceļā uz gaismu devās visu apkaimes viensētu ļaudis, lai kopīgi sagaidītu rītu. “Cienastā bija tikai alus, siers un rauši – nekādu citu ēdienu vai dzērienu. Jaunieši staigāja no vienas sētas uz otru, sievas gādāja uzkodas, bet vīri ar striķiem cēla mucu stabā. Mūspusē valdīja nerakstīts likums – katrā mājā pirms Jāņiem vajadzēja cept raušus. Tie bija gluži tādi paši pīrāgi kā tagad, tikai Kurzemē tos dēvē citā vārdā. Ma nā bērnībā baltmaizi cēla galdā tikai svētkos, tai bija cita vērtība.
Manas divas meitas, četri mazbērni un divi mazmazbērni parasti līgo savās kompānijās. Pie manis ciemos Līgo vakarā vienmēr ierodas draudzenes, tiek klāts svētku galds, un mums kopā ir labi. Man 23. jūnijs ir bijuši ģimenes svētki, jo vienu meitu sauc Līga. Kad vīrs bija dzīvs, gan paši rīkojām svētkus un ievērojām tradīcijas, gan ciemojāmies pie citiem. Tagad viss ir citādi,” atmiņās kavējas Ārija Vilde.
Latvju meiča un ķīnietis
Atašienē jāņuguns kurta gan staba galā, gan dedzināti parasti ugunskuri. Vera Justa atceras, ka visu gadu pie liela ozola krāti nederīgi koksnes atkritumi, kas sadedzināti Līgo naktī. Pirms svētkiem Veras ģimenē parasti kāvuši sivēnu un sautējuši iepriekšējās ražas pēdējos burkānus. “No cūcīša kauliem mamma vārīja spēcinošu buljonu, pievienojot dažādas garšvielas. Mūspusē tas bija iecienītākais Jāņu brokastu ēdiens. Līgotājiem vira ļoti garšoja. Pirms svētkiem mamma sēja sieru. Esmu pārmantojusi viņas recepti. Kamēr pašai bija sava govs, tā man lieti noderēja.
Tēvs bija liels dziedātājs un uzturēja līksmību visu nakti. Turklāt viņš zināja dziesmas arī zviedru valodā. Bija kāda bieži skandēta latviešu ziņģe, kuras vārdus jau sen esmu aizmirsusi. Prātā palikusi vien pēdējā rinda: “Ķīniet’s latvju meiču precēs.” Tolaik tas šķita smieklīgi, bet mūsdienu pasaulē arī šādas laulības ir iespējamas,” senus notikumus Vera Justa saista ar mūsdienām.
Zudusi kopības izjūta
Gan Ārija, gan Vera piemetina, ka Līgo vakarā, dzenot govis no ganībām, tām galvā likti skaisti jāņuzāļu vainagi. Jau dzīvodamas Vecumniekos un strādādamas pietiekami prestižā valsts darbā, abas kaimiņienes turējušas govis. “Bērniem vajadzēja pilnvērtīgu, veselīgu pārtiku, bet padomju laikā veikalos pat krējumu nevarēja nopirkt,” atgādina Ārija. Mūslaikos no produktu pārbagātības lūst plaukti, bet ne jau visām precēm ir laba kvalitāte. Vera iesaucas: “Kāds tas biezpiens tagad izskatās – kā no ūdens izvilkts kaķēns! No tāda īstu jāņusieru nepagatavosi.”
Abu kaimiņieņu skatījumā Līgo tradīcijas vairāku gadu desmitu laikā nav mainījušās, taču svētku prieku aptumšojusi alkoholisko dzērienu pārmērīga lietošana. “Agrāk pat iedomāties nevarēja, ka līgotāji pie ugunskura piedzertos. Nu kāds pēc tam var būt Jāņu rīts!” piktojas Ārija.
Vera ar nožēlu atzīst, ka tāda līgošana kā senāk laukos vairs nav iespējama: “Viensētas ir vai nu pamestas, vai pārdotas svešiem ļaudīm. Cilvēki savus kaimiņus pat nepazīst. Turklāt sabiedrība kļuvusi sociāli sašķelta, jo vieni ir bagāti, bet vairākums – nabagi. Kāda runa var būt par kopības izjūtu Līgo naktī!”.
