Baušķenieces Latvijas Universitātes studentes Zaigas Kazākas vārds šajā vasarā bija atrodams vairāku preses izdevumu slejās. Vieni viņu sauca par taisnības cīnītāju, citi – par intriganti.
Baušķenieces Latvijas Universitātes studentes Zaigas Kazākas vārds šajā vasarā bija atrodams vairāku preses izdevumu slejās. Vieni viņu sauca par taisnības cīnītāju, citi – par intriganti.
Pēc karstiem strīdiem jūnijā Zaiga Kazāka tika ievēlēta par Latvijas Universitātes Studentu padomes priekšsēdētāju. septembrī kopā ar citiem studentu padomes dalībniekiem jauniete sarīkoja tradicionālos Aristoteļa svētkus.
Ko tu, Zaiga, studē?
– Esmu Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 5. kursa studente. Mācos latviešu valodas kā otrās valodas vidusskolas pedagogu programmā. Strādāju autonomā “National” Rīgas lidostā par pārdošanas menedžeri.
Kas īsti tas bija par kašķi universitātē, kur tika iejaukts tavs vārds?
– Presē šī jezga parādījās diezgan pretrunīgā gaismā. Problēmas sākās tad, kad pēc iepriekšējā Studentu padomes (SP) priekšsēdētāja iniciatīvas Latvijas Universitātes SP izstājās no Latvijas Studentu apvienības. Tas neapmierināja lielāko daļu LU studentu un pašpārvaldes. Jau februārī vēlēšanās kandidēju uz priekšsēdētāja vietu, tāpēc mani izvirzīja situācijas risināšanai. Iepriekšējais priekšsēdētājs, kurš vairs nav students, vienpersoniski iecēla savā vietā pienākumu izpildītāju, jo pats tika ievēlēts par Tautas partijas Jaunatnes organizācijas vadītāju.
Studentu padomes sēdes netika sasauktas, līdz 29. jūnijā sanācām un tika izteikta neuzticība priekšsēdētāja pienākumu izpildītājai. Ievēlēja mani, un viedokļi padomi sašķēla. Šis balsojums tika apšaubīts. 16. septembrī sasaucām sēdi, uz kuru uzaicinājām arī Latvijas Universitātes rektoru un administrācijas pārstāvjus. Mani atkārtoti ievēlēja par augstskolas Studentu padomes priekšsēdētāju.
Strādājot daudz laika nevar atlicināt sabiedriskajiem pienākumiem. Kas tev lika cīnīties, mācoties pēdējā kursā?
– Cīnīties man lika taisnības izjūta. Šķita, Universitātes Studentu padomē notiekošais nav nekas labs, jo tai ir jāaizstāv studentu intereses, nevis dažu cilvēku ambīcijas.
Protams, liels atbalsts un dzinulis man bija tie cilvēki, kuri uz mani paļāvās, uzticējās. Esmu arī pietiekami mērķtiecīga un spītīga, turklāt jau no bērnības esmu pieradusi, ka iesāktais ir jāizdara līdz galam. Arī pašapziņas man netrūkst, un personības izaugsmē liela nozīme bijusi gan mācībām Bauskas mūzikas skolā, gan Spīdolas ģimnāzijā.
Atceros tevi Mūzikas skolas korī – rudmatainu meitēnu, kurš katru rītu agri brauca uz mācībām Codes pamatskolā. Vai, sākot studijas, nebija grūti iejusties lielpilsētā?
– Nepavisam, jo ģimnāziju pabeidzu, jau patstāvīgi dzīvojot Jelgavā. No studiju biedriem neesmu izjutusi attieksmi, it kā cilvēks, kurš izaudzis ārpus Rīgas, būtu sliktāks, dumjāks vai citādāks nekā pilsētnieks.
Cik bieži iznāk atbraukt uz Bausku?
– Esmu aizņemta, taču cenšos satikt vecākus un vecomāti. Nekādu īpašu jūtu pret dzimto pilsētu man nav, jo jau astoņus gadus tajā tikai īslaicīgi ciemojos. Taču, manuprāt, Bauska ir diezgan skaista pilsēta, atrašanās uz lielās maģistrāles netālu no Rīgas paver pilsētai iespējas attīstīties.
Kur tu domā strādāt pēc augstskolas?
– Es jau tagad strādāju, bet savā profesijā labākas iespējas izpausties un attīstīties saredzu Rīgā. Taču nekad neko nevar zināt. Pieļauju, ka Bauskā es varētu dzīvot – ja šeit varētu veidot karjeru, saņemot atbilstošu atalgojumu, kāpēc ne?
Tu studē pedagoģiju, bet to vien dzird, ka skolotāju darbs nav novērtēts. Lai nostabilizētos dzīvē, bez naudas jaunam cilvēkam neiztikt.
– Pedagoģiju studēju tāpēc, ka mani tā interesē. Turklāt ne visi pedagogi strādā par skolotājiem. Pedagoģija ir zinātne, kas strauji attīstās un ir ļoti interesanta. Savukārt skolotāja profesija, manuprāt, ir tāda, kurā cilvēks nenoveco. Esmu domājusi arī par pedagogu algām, bet, pēc manām domām, tās nemaz nav tik mazas, īpaši Rīgā un, piemēram, mazākumtautību skolās.
Cita lieta, ka darbs, ko labs pedagogs iegulda audzēkņos, nav samērojams ar to summu, ko viņš saņem algas dienā. Esmu bijusi praksē skolā, un tie ir mani novērojumi. Karjeras veidošanas iespējas pedagogam nav lielas, toties atbildība un slodze ir pamatīga. Taču darbs nav vienveidīgs, kur nu vēl garais atvaļinājums – visa vasara brīva. Algas, protams, ir jāpalielina, bet vai ir kāda valsts pasaulē, kur pedagogi ir vislabāk atalgotā sabiedrības daļa?
