Latvijā arvien asākas kļūst domstarpības par rosinātajām izmaiņām Meža likumā, kas paredz jaunāku koku ciršanu Latvijas mežos. Tikmēr Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council – FSC), kuras uzdevums ir veicināt atbildīgu mežu apsaimniekošanu, izmantojot kokmateriālu sertifikāciju, vadītājs Baltijas valstīs Aids Pivorjūns (Aidas Pivoriunas) intervijā aģentūrai LETA saka, ka jebkurš lēmums, kas rada krasas pārmaiņas, mežā vienmēr noved pie sliktām sekām. Viņš atgādina, ka mežos procesi ir ļoti lēni un gan ievērojams mežizstrādes līmeņa samazinājums, gan palielinājums ir slikts mežiem, tāpēc pieejai vajadzētu būt piesardzīgai.
Septembra pirmajā nedēļā Jūrmalā notika FSC sanāksme. Par ko runājāt?
FSC Eiropas valstu pārstāvji reizi gadā tiekas dažādās valstīs, gan lai vairāk uzzinātu par šīm valstīm, gan pārrunātu aktuālos jautājumus, gan saliedētu komandu, kā arī lai novērtētu meža apsaimniekošanu un plānotu nākamā gada pasākumus. Kāpēc šogad Latvija? Katru gadu valstis piesakās, un tad par tām tiek balsots. Uz šā gada FSC ikgadējās sanāksmes rīkošanu pieteicās Šveice, Francija un Latvija, un Latvija ieguva lielu balsu pārsvaru. Latvija ir ļoti skaista valsts ar lielu mežu īpatsvaru, un mazsvarīgi nav arī tas, ka Latvijai ir ļoti labi aviosavienojumi ar Eiropas galvaspilsētām. Šī ir FSC iekšējā sanāksme, un tādēļ mēs koncentrējamies uz Eiropu kopumā, ne tik daudz uz konkrēto valsti, kurā pasākums notiek, bet mēs, protams, apmeklējām Latvijas mežus un tikāmies ar nozares pārstāvjiem.
Šogad oktobra beigās Panamā notiks arī FSC ģenerālā asambleja, kas dod mandātu FSC darbam nākamajiem četriem gadiem. Tādēļ Jūrmalā mēs apmainījāmies ar viedokļiem, kādai jābūt Eiropas lomai turpmākajā meža apsaimniekošanas attīstībā pasaulē. Jāsaka, ka Eiropa pašlaik ir vienīgais kontinents pasaulē, kurā nenotiek mežu platību samazināšanās, un tās pat nedaudz palielinās. Visos citos kontinentos diemžēl ir pretēji. Dažreiz mēs arī sastopamies ar jautājumiem no citu kontinentu pārstāvjiem, kā tas ir iespējams. Mana atbilde parasti ir, ka daudzus gadus, pat gadsimtiem ilgi Eiropā ir bijusi vismodernākā mežu apsaimniekošanas sistēma, tostarp vācot datus, veicot pētījumus, veicot mežu inventarizāciju, jo Eiropa ir salīdzinoši maza un blīvi apdzīvota. Mēs varam pretnostatīt tādas valstis kā Brazīlija, Kanāda, Krievija, kur ir milzīgas, dažreiz pat grūti pieejamas teritorijas. Tādēļ pamatā mēs Jūrmalā apspriedām jautājumus, kas varētu būt svarīgi FSC ģenerālajā asamblejā. Tāpat mēs runājām par bioloģisko daudzveidību un klimata pārmaiņu pasākumiem, kas FSC ir Eiropas reģionālā prioritāte šim un nākamajam gadam.
Šogad kā nekad iepriekš Eiropā diemžēl parādījās, ka klimata pārmaiņas ir saistītas ar mežu ugunsgrēkiem. Baltijas valstīs mums ir paveicies, ka mums ir ļoti tradicionāls un iegājies veids, kā risināt mežu apsaimniekošanas jautājumus, kad runa ir par ugunsgrēkiem. Taču Dienvideiropas valstis, Vidusjūras reģiona valstis saskaras ar problēmām, un mēs diskutējām arī par iemesliem, kāpēc tas tā notiek. Diemžēl vairums mežu ugunsgrēku izceļas cilvēku rīcības dēļ. Turklāt runa ir arī par to, ka cilvēkos ir dusmas, viņi nezina, kā ar to tikt galā, un savas dusmas pauž, arī kaitējot dabai. Līdz ar to runa nav tikai par nejaušību, bet par to, ka tas notiek apzināti. Cilvēki ieliek kannas ar degvielu mežā un tās aizdedzina, gaida vēju, jo vējš padara ugunsgrēkus nekontrolējamus. Diemžēl statistika no Portugāles, Spānijas un Grieķijas liecina, ka meža ugunsgrēki sākas tieši vējainā laikā.
Mežs ir visas sabiedrības labums, tādēļ es gribētu aicināt, lai sabiedrība ļoti nopietni rūpētos un ziņotu ne tikai par to, ja kaut kas potenciāli nav labi noticis ar mežizstrādi, bet arī par cilvēkiem, kas mežā spēlējas ar sērkociņiem. Mežā nav robežu tādā ziņā, vai tas ir privāts, valsts mežs vai tas ir nacionālais parks. Mežs deg visur, un tas ir liels zaudējums faunai, florai, tā ir lieta, kas ietekmē visus, un visiem ir jāapvienojas, lai mazinātu šādus riskus.
Kā to panākt? Pārskatīt sodu politiku?
Es minēšu piemēru no Baltijas pieredzes. Mums ir novērošanas kameru sistēma, kas ir uzstādīta skatu torņos mežos, un ir speciāla programmatūra, kas nosaka potenciālo ugunsgrēku risku atkarībā no gaisa temperatūras, vēja ātruma, vēja virziena utt. un dod ziņu mežziņiem, kad īpaši jāpievērš uzmanība ugunsgrēku riskam. Daudzās Eiropas valstīs šāda veida sistēmas netiek izmantotas. Pēc manām domām, nevajag katram izgudrot savu velosipēdu, bet pārņemt sistēmas, kas labi darbojas.
Vēl viena lieta ir informētības veicināšana. Piemēram, ir pierādījies, ka ļoti noderīgi ir informatīvie plakāti mežos. Tā gan ir spēle, kurai nav paredzams gals. Ja kāds plakāts ir salauzts vai pazudis, tad uzstādām to atkal un atkal.
Trešā lieta ir meža sertifikācijas ietekme. FSC standarti tiek uzskatīti par vismodernākajiem standartiem, kas izvirza visstingrākās prasības meža apsaimniekošanā. Mēs gan dažkārt saņemam komentārus vai padomus no ieinteresētajām personām, ka, ja jūs varētu padarīt prasības elastīgākas, tad varētu sertificēt vairāk mežu. Bet tad tas dotu signālu, ka sertifikātu varētu saņemt arī meži, kuros viss nav kārtībā.
Mēs gan tieši Jūrmalā diskutējām, kāds varētu būt potenciāls sertifikācijai attīstīties tālāk. Viena joma ir pašvaldību meži. Mums bija piemērs ar “Rīgas mežiem”, jo Rīga ir viena no nedaudzajām galvaspilsētām Eiropā, kuras meži ir FSC sertificēti. Diemžēl man jāsaka, ka Viļņa, kurā dzīvoju es, nav savus mežus sertificējusi, tādēļ tas, ka Viļņa mēdz reklamēties kā Eiropas zaļā galvaspilsēta, tomēr ir lēts triks, jo to vajadzētu arī pierādīt, un sertifikācija ir pierādījums. Tādēļ, jā, pašvaldībām mēdz piederēt diezgan lielas mežu teritorijas, kuras ietver gan ekonomiskās intereses, gan sociālās intereses, gan vides intereses. Pilsētu iedzīvotāji sāk pieprasīt, lai meži ap viņiem būtu ne tikai skaisti, bet lai tie būtu arī veselīgi, kā arī lai uzņēmumi, kas apsaimnieko mežus un parkus, spētu pietiekami pelnīt, lai apmaksātu nepieciešamās investīcijas, nevis prasītu naudu no nodokļu maksātājiem.
Tāpat Eiropā lielas mežu platības, tostarp nacionālie parki, pieder valstij. Dažās valstīs nacionālie parki ir sertificēti, dažās valstīs – nē. Tas liek uzdot jautājumus, kādēļ nav.
Līdz ar to tikai privāto mežu īpašnieki nav tie, par ko runāt sertifikācijas jautājumā.
Ja turpinām par meža ugunsgrēkiem, tad cik gatavi mēs Baltijā tiem esam, ja nerunājam tikai par jūsu pieminētajām monitoringa sistēmām?
Kopumā es teiktu, ka mēs esam labi attīstīti. Tomēr ir viena joma, kas rada bažas un kas attiecas uz Latviju un Lietuvu. Pēdējo piecu septiņu gadu laikā bija pozitīva tendence, ka mežos samazinās izmesto atkritumu daudzums. Diemžēl tagad mēs mežos atkal redzam vairāk atkritumu, un atkritumi ir arī uguns avots. Kādi ir iemesli? Varbūt ir palielināta maksa par atkritumu apsaimniekošanu, un tas rada spiedienu? Es nezinu. Bet mēs esam to identificējuši kā vienu no potenciāliem avotiem ugunsgrēkiem Baltijā.
Vienlaikus Latvijā tad, kad ir bijuši lieli meža ugunsgrēki, vienmēr ir bijušas diskusijas, par ko īsti ir atbildīgs ugunsdzēsības dienests, par ko Valsts meža dienests. Kādas sekas var būt šādām neskaidrībām par atbildības sadalījumu?
Trīs galvenās lietas ir – kam ir zināšanas, kam ir tehnika un kurš ir galvenais atbildīgais. Ja vienai ugunsdrošības grupai ir zināšanas, kā labāk cīnīties ar uguni mežā, bet nav tehnikas un galvenās atbildības, tad tam īsti nav pielietojuma. Ja citai grupai pieder tehnika, bet tā īsti nezina, kā to labāk pielietot meža ugunsgrēku gadījumā, tad ir tas pats. Es teiktu, ka kopumā ugunsdzēsēji un mežziņi mūsu valstīs sadarbojas ļoti labi, salīdzinot ar citām valstīm, kur diemžēl trīs manis minētās lietas nesader kopā. Tādēļ pat ja mēs paši dažreiz domājam, ka ne viss ir ideāli, citiem būs vajadzīgi gadi, lai sasniegtu tādu mežu apsaimniekošanas praksi, kāda mums ir tagad. Tāpēc kopumā es teiktu, ka Baltijas valstīs viss ir labi.
Cik daudz mežu un meža apsaimniekošanas uzņēmumu Baltijā ir ieguvuši FSC sertifikātu? Kas ir galvenie iemesli, kādēļ citi nesertificējas?
Ja sākam no Igaunijas, tad FSC sertifikāts ir 75% no visiem mežiem. Salīdzinoši tādi paši skaitļi ir Lietuvā, kur no 2 miljoniem hektāru mežu vairāk nekā 1,3 miljoniem hektāru ir FSC sertifikāts.
Ja pievēršamies Latvijai, kur ir lielākais mežu īpatsvars, tad FSC sertifikāts ir apmēram 500 000 hektāru privāto mežu un 65 000 hektāru pašvaldību mežu. Pēdējos gados tika izstrādāts jauns meža apsaimniekošanas standarts Latvijai, un “Latvijas valsts meži” nolēma nesertificēties saskaņā ar jauno standartu.
Kāpēc?
Tas nav jautājums man. Visi atzīst, ka jaunā standarta versija ir prasīgāka. Bet no otras puses, zinot, cik kompetenti ir Latvijas valsts mežsaimnieki, es neredzu iemeslu, kāpēc viņi nevarētu sertificēties.
Tāpēc, manuprāt, tas nav liels izaicinājums, un tuvākajā laikā Latvijas valsts meži tiks sertificēti. Varbūt ne visi uzreiz, bet soli pa solim.
Svarīgs FSC sertifikācijas aspekts ir tas, ka arī ražotāji, kas izmanto koksnes materiālus saviem produktiem, piemēram, mēbelēm, grīdas segumiem, dēļiem utt., sertificējas, un Baltijā ir sertificēti apmēram 1000 uzņēmumi, kas pats par sevi ir augstākais rādītājs pasaulē.
Tagad ir redzams, ka dažos tirgos ir grūti laiki, un tas nozīmē, ka iespēja ir citiem. Tas, ko mācījāmies iepriekšējā finanšu krīzē, kas sākās 2008.gadā, Baltijas valstu ražotāji ļoti labi iekļāvās tradicionālajos Rietumeiropas valstu tirgos. Tagad mēs redzam to pašu. Tāpēc es nezinu, vai tas izklausīsies mazliet neobjektīvi vai probaltiski, bet es teikšu, ka bez jebkādas reklāmas Baltijas kokrūpnieki darbojas ļoti efektīvi un iekļūst tirgos. Viņi neguļ, viņi dienu un nakti domā, kā izdzīvot, kā iekarot tirgus, kā attīstīties. Es lepojos ar to.
Latvijā šobrīd Zemkopības ministrija ierosina atvieglot koku ciršanas kritērijus, piemēram, samazinot koku vecumu, no kāda ir atļauta to ciršana. Pret to asi iebilst vides organizācijas. Kāds ir FSC viedoklis par to? Vai ir ilgtspējīgi atvieglot šos nosacījumus?
Es lasīju arī dažus privāto mežu īpašnieku viedokļus par šo priekšlikumu, kuros arī bija teikts, ka tā ne vienmēr ir laba ideja. Bet es atstāšu to izlemt Latvijai. Neviens no FSC, ne arī no kādas citas valsts par to nevarētu spriest.
Vienīgais, ko FSC ļoti vēlas, ir, lai neatkarīgi no tā, kāds lēmums tiek pieņemts, tam būtu ļoti labs zinātniskais pamatojums, kas balstās uz pētījumiem, un tas ir jāatbalsta arī iedzīvotājiem, jo tas ir ļoti vājš arguments iedomāties, ka meža apsaimniekošana ietekmē tikai meža īpašnieku. Nē, tas tā nav, tā ietekmē arī citus, jo mežs ir vesela ekosistēma, kas ražo gaisu, absorbē oglekli, nodrošina citas sabiedrības vajadzības.
Nesen Lietuvā valdība rīkojās pretēji – samazināja mežizstrādes apjomus. Tas bija lēmums, kas tika gatavots apmēram 10 gadus, notika ļoti plašas debates. Bija daži politiķi, kuri baidījās pieņemt šādu lēmumu, bet tagad valdība spēra šādu soli. Laiks rādīs, vai tas bija pareizi vai nepareizi. Bet es teiktu, ka jebkurš lēmums, kas rada krasas pārmaiņas, mežā vienmēr noved pie sliktām sekām. Vienmēr! Mežiem patīk stabilitāte, tie aug lēni, procesi ir ļoti lēni, un jebkāda veida krasi lēmumi, vai tas būtu ievērojams mežizstrādes līmeņa samazinājums vai palielinājums, vienmēr ir slikti mežiem. Tāpēc es ieteiktu piesardzīgu pieeju, nevis steigties.
Vai, jūsuprāt, piemēram, egļu ciršanas vecuma samazināšana par 30 gadiem no 81 līdz 51 gadam būtu krasas izmaiņas?
Man nav zināmi dati, ar kuriem tiek pamatots šāds lēmums, bet es teiktu, ka tas ir diezgan drastiski.
Ir daži resursi, kuros mēs pilnībā neizmantojam kokmateriālus. Piemēram, Baltijas valstu mežos atstātais atmirušās koksnes daudzums ir tik liels, ka to noteikti varētu samazināt. Tāpēc es drīzāk meklētu lielāku sinerģiju esošajā mežizstrādes apjomā, nevis mēģinātu iegūt vairāk koksnes, palielinot mežizstrādi. Jo ko nozīmē ciršanas vecuma samazināšana? Palielinātu koksnes ieguvi. Es domāju, ka esošās mežizstrādes sistēmas, kas mūsu valstīs darbojas jau gadsimtiem ilgi, ir pierādījušas, ka ir iekšējie resursi, kā padarīt meža apsaimniekošanu efektīvāku un mazāk izšķērdīgu. Tad, kad tiktu izmantotas visas citas iespējas, tikai tad varētu nākt ar jaunām pieejām, piemēram, ciršanas vecuma izmaiņām, mežizstrādes līmeņiem un tamlīdzīgi.
Vēl viens liels strīds Latvijā ir par jaunu aizsargājamo teritoriju noteikšanu meža zemēs. Kāds ir FSC viedoklis par to – kā līdzsvarot ekonomiskās un vides intereses?
Tas ir ļoti labs jautājums. Ja mēs salīdzinām dažādu Eiropas valstu mežu aizsargājamo teritoriju procentuālo īpatsvaru, tad redzam, ka jo vairāk uz austrumiem, jo ir vairāk aizsargājamo teritoriju, jo vairāk uz rietumiem, jo mazāk. Ir dažas valstis, kurās aizsargājamo teritoriju īpatsvars mežos ir tikai seši procenti. Baltijā tas ir vairāk nekā 30%. Tātad, vai tas ir līdzsvaroti? Nē.
Kā vajadzētu būt?
Tas ir labs jautājums, jo Eiropas Savienība izvirza arī noteiktus mērķus.
Ļoti bieži cilvēki nezina vai varbūt neatceras, ka aizsargājamās teritorijas Baltijas valstu mežos ir izveidojuši mežsaimnieki, nevis kāds cits. Nacionālos parkus izveidoja mežsaimnieki. Tikai pēc tam tika izveidotas dabas aizsardzības pārvalžu administrācijas un valsts aizsargājamo teritoriju dienesti. Tas, ka mežs ir ļoti nozīmīgs dabas aizsardzībai, ir zināms visiem mežsaimniekiem. Viņi ļoti labi zina, ka ir teritorijas, kurās jāveic mežizstrāde, un ir teritorijas, kas ir jāaizsargā.
Jūs jautājāt, kāds ir FSC viedoklis. FSC par to neizsaka nekādu viedokli, jo tas ir pašu valstu ziņā, tāpat kā mežizstrāde. Vienīgais, ko FSC uzsver, ir ilgtspējības aspekts.
Taču katrs aizsargājamo teritoriju hektārs kaut ko maksā. Vai mums ir resursi, lai pienācīgi un labi uzturētu aizsargājamo teritoriju straujo paplašināšanos? Es domāju, ka mums nav tik daudz naudas. Piemēram, Vācija veica “Natura 2000” teritoriju inventarizāciju, bet jaunas aizsargājamās teritorijas netika ieviestas, jo federālā valdība aprēķināja, ka tas ir ļoti dārgi.
FSC galvenais princips ir, ka jebkādai darbībai mežā ir jābūt videi draudzīgai, sociāli atbildīgai un ekonomiski dzīvotspējīgai. Tas nozīmē, ka nedrīkst veikt darbības, kas noved pie bankrota, jo jums ir jānopelna nauda, ko ieguldīt dabas aizsardzībā.
Vienlaikus notiek izmaiņas sabiedrības domāšanā, un cilvēki uz mežu vairs neskatās tikai kā uz koksnes avotu. Jā, galvenais ienākumu avots mežā joprojām ir koksne, bet cilvēki sāk naudas izteiksmē novērtēt arī oglekļa piesaistīšanu, ūdens aizsardzību, sēnes, ogas, atpūtu, medības, daudzas citas lietas, galu galā ainavu. Es domāju, ka šī potenciālo ienākumu joma tuvākajā nākotnē augs un arvien vairāk meža apsaimniekošanas uzņēmumi, meža īpašnieki saņems ieņēmumus no ar meža ekosistēmu saistītiem pakalpojumiem. Ideālā gadījumā pēc 10 gadiem tas būtu 50 pret 50 ar koksnes ieguvi.
Kādi kopumā pašlaik ir Eiropas izaicinājumi mežsaimniecībā, un vai Baltijā ir kādas atšķirības?
Meža nozare kopumā saskaras ar ļoti lielu konkurenci ar citām nozarēm. Iedomājieties, katrs iedzīvotājs, vai tas būtu Portugālē, Latvijā vai Zviedrijā, saka, ka viņam patīk staigāt basām kājām pa koka grīdu, nevis pa plastmasu vai betonu. Visiem tas patīk. Bet tad, kad runa ir par resursiem, tad katrs pilsonis Portugālē, Latvijā vai Zviedrijā saka, ka mums nepatīk mežu izciršana. Līdz ar to, no vienas puses, meža nozare kopumā saskaras ar sīvu konkurenci, ko rada tādi materiāli kā plastmasa, betons, metāls gan būvniecībā, gan mēbeļu un citu preču ražošanā. Turklāt atšķirībā no minētajiem koks ir vienīgais materiāls, kurš reģenerējas. No otras puses, mēs saskaramies ar spiedienu no sabiedrības puses.
Kāds ir risinājums? Risinājums noteikti ir audzēt kokus plašākās teritorijās. Turklāt tas, kas atšķir Baltijas valstis no Rietumeiropas valstīm, ir, ka Baltijā mums ir neizmantotas zemes. Es ļoti mudinātu tās izmantot ļoti vērienīgai apmežošanai. Rietumeiropas valstīs praktiski nav neizmantotu zemju, tāpēc tur nav iespēju paplašināt mežus.
Kādi ir izaicinājumi tieši Baltijā? Mēs pašlaik varam runāt par “mežu kariem”, kad dažādas interešu grupas runā par mežu un bieži ir dzirdami “dīvāna eksperti”. Man tomēr ir sajūta, ka “temperatūra” kļūst zemāka un cilvēki tā vietā, lai kliegtu viens uz otru, sāk nomierināties un cenšas cits citu uzklausīt. Vai šī savstarpējā kliegšana nāk par labu sabiedrībai? Protams, nē. Ir vajadzīgs kompromiss, jo tikai tā var sasniegt pozitīvu attīstību, aizsardzību, efektīvāku veidu, kā apsaimniekot mežu. Es ceru, ka tumšākais periods ir pāri un tagad ir laiks visiem apsēsties un padomāt. Galu galā mēs saskaramies ar ģeopolitisku situāciju, kas ir ļoti satraucoša. Ja jūs salīdzināt to, kas notiek Austrumos, ar mūsu “dīvāna mežu kariem”, tad tas ir nieks salīdzinājumā ar to, kas notiek reālajā dzīvē. Cilvēki mirst. Ir daudz svarīgākas lietas, piemēram, drošība un cilvēces nākotne, par ko domāt, nekā tikai tas, vai kokus vajadzētu cirst nedaudz mazāk vai nedaudz vairāk.
Ja jau pieskārāmies ģeopolitikai, tad cik liela problēma pašlaik ir nelikumīga tirdzniecība ar kokmateriāliem un kokmateriālu izcelsmes izsekojamība? Kā to ietekmē pret Krieviju un Baltkrieviju ieviestās sankcijas?
Diemžēl mēs esam robežvalstis, kas nozīmē, ka, ja kaut kas nelikumīgs notiek mūsu austrumu kaimiņvalstīs, tas iet caur mums. Tomēr vienmēr atcerieties, ka atbildība gulstas uz tiem, kas pērk.
Ne jau uz teritoriālās robežas, kuru tas šķērso, bet gan uz tiem, kas pērk. Ja jums piedāvā iegādāties aizdomīgi lētus kokmateriālus, tad tā ir jūsu izvēle – noraidīt šādu piedāvājumu vai sākt šo spēli. Nākamais aspekts – FSC sertifikācija nozīmē to, ka piegādes ķēde ir izsekojama un ir redzams, kur apaļkoksne ir ražota, tā tiek pārbaudīta dažādos verifikācijas līmeņos. Tātad, ja mēs tagad redzam, ka ir daži uzņēmumi, kas nevēlas pievienoties FSC sistēmai, iespējams, tie ir tie, kas darbojas pelēkajā, ja ne melnajā zonā. Trešais aspekts, kas man ir jāmin, sankciju gadi ir pierādījuši, ka mūsu valstu muitas cīņā ar nelegālo koksni, kas nāk no Krievijas un Baltkrievijas, ir bijušas efektīvas un efektīvākas nekā dažu citu valstu muitas. Tas dod cerību, ka valsts struktūras ir pietiekami efektīvas, risinot šāda veida problēmas, ar kurām tās joprojām saskaras. Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi ir tas, ka jautājums par nelikumīgu mežizstrādi, nelikumīgu kokmateriālu ieguvi Eiropā kopumā nav ļoti aktuāls. Tie gadi jau ir pagājuši.
Tomēr no dažādiem ražotājiem esmu dzirdējis, ka tā joprojām ir problēma.
Es pieļauju, ka te runa ir par shēmām, kad, piemēram, Krievijas koksni iegādājas pircējs Kazahstānā, pēc tam pārveido koksnes izcelsmes dokumentus un to pārdod, tostarp mums Baltijā, kā Kazahstānas koksni.
Kad es teicu, ka tie gadi ir pagājuši, es domāju situācijas, kad koksne tiek cirsta bez atļaujām, faktiski jūs vienkārši ejat un zogat. Tā bija nopietna problēma pirms 20 gadiem. Tagad mums praktiski vairs nav tādu gadījumu.
Kā var cīnīties ar šīm shēmām?
Informējot sabiedrību, bet es vēlreiz uzsvēršu, ka tā ir arī pircēja personīgā atbildība. Tas ir visefektīvākais veids, kā ar to cīnīties. Tas ir tāpat kā tad, ja jūs iegādātos zagtu mašīnu. Tas ir tas pats. Reputācijai ir nozīme, un iedomājoties, kas notiktu, ja atklātos, ka kāds liels kokapstrādes uzņēmums pērk koksni ar shēmu palīdzību…
Kopējās Eiropas politikas kontekstā ļoti bieži var dzirdēt, ka daudzi Eiropas politiķi, kas nāk no Eiropas dienvidiem, nesaprot, ka Eiropas ziemeļos – Ziemeļvalstīs, Baltijas valstīs, Polijā – situācija ar mežiem ir pilnīgi citādāka un šeit mežsaimniecība ir arī nopietna ekonomikas nozare, tādēļ nebūtu piemērojami tādi paši ierobežojumi kā tur, kur mežu ir maz un tie galvenokārt pilda rekreācijas funkcijas. Kā, jūsuprāt, var salāgot Eiropas kopējo politiku?
Ļaujiet man sākt ar tādu terminu kā atmežošana. Ko nozīmē atmežošana? Atmežošana nozīmē, ka bija mežs un tagad šī zeme tiek pārveidota citām vajadzībām – vai nu komerciālai apbūvei, vai tur būs militārais poligons, vai kaut kas cits. Mani ļoti sarūgtina tas, ka daudzi cilvēki, jo īpaši Eiropas politiķi, jauc atmežošanu ar mežizstrādi. Tās ir divas dažādas lietas. Meža izciršana nekad nenozīmē atmežošanu, tā ir tikai noteikta koku daudzuma novākšana, pēc kā mežs tiek atjaunots. Piemēram, priedes nemaz nevar dabiski atjaunoties bez mežizstrādes. Es esmu dzirdējis dažus politiķus sakām, ka mēs atmežojam Eiropu. Tā nav taisnība. Tas vienkārši ir lēts veids, kā iebiedēt cilvēkus.
Agrāk es biju ļoti liels atbalstītājs idejai, ka Eiropā nedrīkstētu būt kopējas mežu politikas, jo meži Eiropā ir ļoti atšķirīgi. Kā jūs varat mēģināt tos apvienot? Bet tagad es redzu, ka tam ir racionāls pamats. Es minēšu vienu piemēru. Kad pirms pāris gadiem tika publicēta Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijas jaunākā versija, tajā kā bioloģiskās daudzveidības daļa tika iekļauts cilvēks. Kādā veidā? Tādā veidā, ka arī cilvēkam, tāpat kā putnam vai kādam dzīvniekam, ir svarīgi būt mežā. Bez cilvēka nav iespējams sasniegt meža apsaimniekošanas kvalitāti. Iepriekš, kad mēs runājām par bioloģisko daudzveidību, tika teikts, ka palielināsim vilku skaitu utt. Taču iepriekš nenācās dzirdēt, ka palielināsim strādājošo cilvēku skaitu lauku apvidos. Tagad tas ir Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģijā, un es domāju, ka tas ir lielisks koncepts. Es ceru, ka tas arī mainīs to, kā sabiedrība ilgtermiņā raudzīsies uz mežu un to, kā tas ir jāapsaimnieko. Galu galā mēs esam nonākuši pie vairāk vai mazāk vienotas koncepcijas par mežiem Eiropā.
Piemēram, mēs zinām, ka IT uzņēmumi tagad ir lielākie elektroenerģijas resursu izmantotāji. Tiek būvētas pat atomelektrostacijas, lai apkalpotu datu centrus. Tam ir nepieciešams arī milzīgs daudzums gaisa, un gaisu ražo koki. Tas nozīmē, ka, ieejot mākslīgā intelekta un IT laikmetā, mums ir nepieciešams kāds gaisa ražošanas veids, kas to kompensēs. Tas ir vēl viens piemērs, kā mežu loma nākotnē pieaugs. Mums jābūt gataviem šāda veida izaicinājumam, un es domāju, ka mēs, iespējams, pat atpaliekam, jo IT nozare attīstās daudz straujāk, nekā mēs veidojam jaunus mežus teritorijās, kur mums to nav, vai arī ir, bet mēs tos pienācīgi neapsaimniekojam.
Tomēr vai ir vajadzīga atšķirīga mežu apsaimniekošanas politika?
Jā, meži atšķiras, tādēļ viens meža apsaimniekošanas instruments nevar būt piemērojams visai Eiropai. Vai tāds būtu jāveido katrā valstī? Varbūt ne. Drīzāk vajadzētu būt reģionālajai pieejai. Es domāju, ka var mācīties no Skandināvijas, kas ir ieviesuši dažādus instrumentus reģionālā līmenī. Norvēģija, Somija, Zviedrija un Dānija darbojas kā viens veselums. Kāpēc gan nedomāt par to, ka vienotas mežu apsaimniekošanas metodes varētu piemērot arī Baltijas valstīs?
Kādai vajadzētu būt turpmākai Baltijas valstu mežsaimniecības politikai?
Tajā noteikti ir jāiekļauj trīs aspekti – ekonomiskais, sociālais un vides. Mēs no iepriekšējo gadu iniciatīvām zinām, ka mums ir bijuši labi rezultāti vides jomā, kā arī labi rezultāti ekonomikas jomā, bet trešais aspekts – sociālais -, manuprāt, vienmēr tika aizmirsts. Runa nav tikai par tiem cilvēkiem, kas strādā mežā, kas strādā mežsaimniecības nozarē, bet arī par tiem, kas dzīvo blakus mežiem un kurus ietekmē meža apsaimniekošanas darbības. Tāpēc es ļoti vēlētos, lai šim aspektam tiktu pievērsta lielāka uzmanība no Eiropas Komisijas puses, no vietējo politiķu un lēmumu pieņēmēju puses, no vides organizāciju un nozares uzņēmumu puses.
