Jautājam botāniķei Laumai Miķelsonei-Šibeikai, vai šai sakritībai ir zinātnisks skaidrojums.
Ja nu ir kāds ticējums, par kura patiesumu esam pārliecināti, tad tas ir par ievu ziedēšanu, kas līdzi nes aukstumu. Diemžēl cilvēku novērojumus neapstiprina nedz meteorologi, nedz biologi.
Bauskas novadā patiešām jau vietām piesaulītē ievas raisa ziedu ķekarus, un meteorologi nedēļas otrā pusē sola ciklonu, kas nesīšot aukstumu, brāzmainus vējus un vietām arī nokrišņus.
Latvijas Nacionālā dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Lauma Miķelsone-Šibeika skaidro, ka ievas šobrīd ziedēt gatavas tikai valsts dienvidu daļā. Pierīgā, Ogres un Siguldas pusē, kā arī daudzviet piejūrā līdz ziediem vēl esot tālu, taču aukstumu sola arī šajos reģionos.
Cilvēki sakarības saskata, tomēr no auga fizioloģijas būtības aukstums nav tas faktors, kas ziedēšanu ievām veicinātu vai kavētu. Ir veikti pat auga ziedēšanas laika fenoloģiskie pētījumi, un tie parāda, ka tas ļoti atšķiras pa reģioniem. Ir vietas, kur ievas zied agrāk un kur vēlāk. Tas nav atkarīgs tikai no temperatūras, bet vēl citiem faktoriem kā mitruma, dienas un nakts garuma attiecībām.
Ievas zied atkarībā no lokālajiem apstākļiem periodā no aprīļa vidus, beigām līdz pat maija vidum. Maija beigās jau visā Latvijā tās ir noziedējušas. Turklāt ziedēšana tām ir ilga, pat mēnesi. Tāpēc meteorologa Toma Briča pieļāvums, ka ievu ziedēšanas laiks ir pietiekami garš, lai tajā paspētu uznākt gan siltuma, gan aukstuma vilnis, varētu skaidrot novērotās sakarības.
Parastā ieva ir koks, turklāt tā ir īstena savvaļas floras pārstāve, nav no dārzbēdžu pulciņa. Lauma Miķelsone-Šibeika atklāj, ka ievas labprāt aug labi drenētās, taču pietiekami mitrās vietās – mežmalās, pie strautiem un upītēm. Nepatiks smilšainā piejūra, kā arī meža biezoknis, jo vajadzīgs gana daudz saules.
Ievai ir ilgs mūžs. Dižkoki var sasniegt pat tādas vecas ābeles stumbra resnumu. Taču ievas čakli vairojas ar sakņu atvasēm, kuras ap centrālo koku veido jaunu tievu kociņu puduri, tāpēc nav retums, ka ievas vairāk atgādina krūmu, nevis koku.
Botāniķe piekrīt, ka ievas varētu dēvēt par vieniem no krāšņākajiem Latvijas savvaļas kokiem-ziedētājiem. Te gan sīvu konkurenci sastāda savvaļā pārbēgušie plūškoki, arī kastaņas. Nereti ievas tiek sajauktas ar korintēm, kurām arī līdzīgi ziedu ķekari un lapas plaukšanas stadijā. Tomēr ievu spēcīgi rūgteno aromātu grūti sajaukt ar ko citu.
Ievas koku pasaulē nav agrākās ziedētājs. Pirms tam jau noziedējušas lazdas, šobrīd zied alkšņi. Tikai tad būs ievu uznāciens.
Par ievziedu laiku atšķirībā no allaž satrauktajiem dārzkopjiem noteikti priecājas apputeksnētāji un medus vācēji, bet par to melnajiem kauleņiem vasaras otrā pusē – dažādi putni.
Latvijas dendrologu biedrība ievu pasludinājusi par 2026. gada koku. Parastā ieva ir rožu dzimtas, pie kuras pieder arī tādi labi zināmi augļu koki kā, piemēram, ābeles, bumbieres, plūmes.
Dārzos populārākas ir parastās ievas dekoratīvās šķirnes: ‘Colorata’ ar rozā ziediem, ‘Novosibirsk’ ar purpura lapām un ‘Watereri’ ar īpaši lielām ziedkopām.
Ļoti savdabīga un krāšņa ir Māka ieva ar bronzas krāsas stumbru. Lieliski to eksemplāri aug Bauskas pilskalna parka teritorijā, ja vien tie pēc rekonstrukcijas tiks saglabāti.
