Kad piedzimst cilvēks, mēs priecājamies. Mums ir prieks par savu ģimeni, priecājamies arī par citu ģimenēm. Prieka ir maz, kad sākas iztikšana, dzīves lielā spēle, kurā dominē mantas, lietas, kas mūs iemāca melot, lišķot un viltot.Lai mēs visi nenojūgtos, nenoslaktētu cits citu, dzīves spēle piedāvā garīgumu un dvēseli. Par ko, starp citu, ir parūpējušies mūsu senie un ne tik senie senči, pirms vēl sākās straujais attīstības ceļš uz visumu. Jā, var tikai apskaust, protams, labā nozīmē, zinātniekus, kuri mūsu fantāzijas un sapņus var pārvērst realitātē. Tas viss ir jauki, tas ir visas cilvēces guvums.Bet kas notiek ar mums, ar tautu, kura dzīvo Latvijas zemītē? Kas mums ir, ko mēs esam mantojuši? Esam mantojuši daudz vairāk, nekā vairums spēj apzināties. Pateicoties mūsu ģeogrāfiskajam izvietojumam, ir izdevies sakrāt un apkopot visvērtīgāko, kas tautai var būt, – tā ir etniskā pieredze. Šī informācija ir apkopota dainās, dziesmās, pasakās un dabas ainavās. Daļu šīs informācijas mantojuma mēs apgūstam grāmatās, bet tas, ko mēs nevaram izlasīt, parādās un izpaužas barikāžu laikā, Dziesmu svētkos, hokeja mačos, pavasara ūdensplūdos. Tā ir informācija, kas ir mūsu cilvēkos, ēkās, mājokļos, kokos, upēs un lietās. Tas ir mūsu garīgums, mūsu dvēseles spēks, pie šīs informācijas nevar piekļūt cittautieši, viņi var tikai apbrīnot un apskaust.Iepriekšējā gadsimtā daudziem latviešiem nācās aizbraukt uz ārvalstīm, arī dienēt padomju armijā, un vienmēr mēs esam spējuši attaisnot un uzturēt īpašo latviskā gara spēku. Ir tādas labas īpašības kā lēnprātība, pieticība. Šodien lēnprātība ir ļoti nepieciešama, lai mēs nesaplūktos, ne velti ministru prezidents mums ievēlēts tieši tāds. Tātad senču mantojums ir nostrādājis, mēs sevi atveseļojam. Es zinu, kas jādara, un tas man dod spēku un pašpaļāvību. Novēlu to arī citiem!
