Mājvārdi Latvijā ir kultūrvēsturiska tradīcija. Tā ir dzimtu vēsture, stāsts par cilvēkiem, kuri tās cēluši un tajās dzīvo.Taču jau līdz šī gada 1. septembrim laukos ciematu centros pašvaldībām bija jāgādā, lai mājvārdu vietā būtu numuri. Nosacījums neattiecas tikai uz lauku viensētām. To nosaka Ministru kabineta 2009. gada 3. novembrī pieņemtie noteikumi Nr. 1269 «Adresācijas noteikumi».Glābšanas dienesti ir centralizēti, un svarīgi, lai viņi spēj mūs atrast. Pamatdoma nav peļama – lai ciemos, kur apdzīvotība blīvāka, nosaukumi būtu ielām, bet mājas – numurētas. Taču arī ielu nosaukumu autori nav bijuši izdomas bagāti, jo, piemēram, Dārza iela ir ne tikai Bauskā, Svitenē, Stelpē, Zālītē, bet arī Baltinavā, Rīgā, Daugavpilī, Alūksnē, Limbažos, Ogrē, Ādažos, Siguldā, Balvos, Virbos, Ventspilī un citviet. Ja šo noteikumu gatavotāji izbrauktu ārpus Rīgas, tad uzzinātu, ka daudzu pagastu centros ielu nemaz nav. Daudzdzīvokļu un privātnami celti nevis rindās, bet pudurī. Rundālē, netālu no vidusskolas, uz Lielupes pusi atrodas mājas ar interesantiem nosaukumiem – «Laktas», «Īleni», «Kalēji», «Ēveles», «Āmuri». Kādreiz te apmetušies pilij vajadzīgie amatnieki. Nu ir jāzīlē – vai šīs mājvietas ir viensētas vai vārdu vietā jāliek numuri?Pērn noslēgusies administratīvi teritoriālā reforma, tomēr ministrijas un citas augstākas instances datus joprojām apkopo par neesošo Bauskas rajonu, nevis tā vietā izveidotajiem novadiem. Vajag vēl lielākas jukas?
