Pasaules lauku sieviešu diena būs rīt – 16. oktobrī. Neba kaprīzes dēļ tā likta kalendārā, jo daiļajam dzimumam ikdiena ārpus pilsētas ir smagāka gan fiziski, gan psiholoģiski.Pašpietiekamu un stipru cilvēku nav daudz, un arī sievietes pierādījušas, ka spēj būt izturīgākas par vīriešiem. Tas atskāršams gan lokāli, gan arī plašākā mērogā.Par sievieti – lauku balstītāju un dvēseli – šodien diskusijas raisīsies Baltijas lauku sieviešu 8. konferencē, kas divas dienas sanāk Lietuvas pilsētā Biržos. Jā gan, šī būs astotā reize, kad triju kaimiņzemju pārstāves, kā ierasts, oktobra vidū ir kopā, lai cita citu bagātinātu un spēcinātu ar klātbūtni, atziņām, rosinājumiem. Atceros, pirmā šāda sanākšana bija Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tad arī vienojās, ka pārmaiņus Baltijas lauku sievietes tiksies katrā valstī pēc kārtas. Zinot, ka šādas ieceres mēdz arī izplēnēt, var tikai priecāties par jaunās tradīcijas noturīgumu. Pērnruden Latvijas Lauku sieviešu apvienība uzņēma viešņas Vidzemē, un tās atkal bija interesantas kopā būšanas stundas.Mūspuses lauku sieviešu vienotājs jau ilgāk par desmit gadiem ir klubs «Apvār-snis». Daudzas pie tā turas kopš dibināšanas dienas, un tādējādi radušas idejas savai uzņēmējdarbībai, arī patvērumu un mierinājumu nestundā. Ir patīkama piepildījuma izjūta, laika ritumā redzot, kā sievietes spējušas kļūt par lauku dvēseli un balstītājām. Tomēr manī kremt doma par to būtni, kura gandrīz diendienā ir lētā alkohola reibumā, kura kļuvusi pelēka un garīgi iztukšojusies. Kas viņai pasniegs roku? Ja tādas personas būtu retums, tad droši vien nevajadzētu raizēties.
