Viņa spēlētās trompetes skaņa ievibrēja tā, ka atgriezās pie paša pirms uzlidot mākoņos. Nerakstīšu par mūziku, nē! Es tikai brīvi interpretēju ārkārtīgi skaistu teikumu, izlasītu jaunas mūsu gadsimta franču rakstnieces Annas Gavaldas izcilā grāmatā. Arī par literatūru nebūs ne vārda.Es gribu runāt par cilvēkiem, kuri it kā nejauši šķērso mūsu dzīves ceļu, varbūt – rutinēto ikdienu –, bet, iespējams, darbojas arī kā bremzes pārgalvīgā braucienā pa dzīves ātrgaitas maģistrāli. Šādi cilvēki nekad neierodas nejauši.Viņi ir zīmes, simboli vai, tēlaini runājot, izgaismotie «ceļa stabiņi». Piebremzēt. Nenomaldīties. Atgriezties. Dalīties domās un izjūtās, nevis egoistiski tās paturēt vienīgi sev. Tāds ir vēstījums, bet mūsu ziņā paliek izvēle, kādēļ šīs zīmes būtu jāievēro.Tie cilvēki, kas, šķietami negaidot, parādās mūsu modrā prāta labi apsargātajā dzīves telpā, dažreiz maina lietu ierasto kārtību. Liek saņemties, vairāk domāt, meklēt kopīgu interešu krustpunktus, priecāties, skumt un atkal domāt. It kā piepeši būtu atvērts kāds logs.Par saviem «ceļa stabiņiem» domāju bieži. Esmu sapratusi, ka daudzas tikšanās, iepazīšanās un sarunas nav nejaušas. Zinu arī to, ka īstie cilvēki mūs uzmeklē tad, kad paši esam psiholoģiski gatavi pārmaiņām sevī, lai arī ikdienā spētu sadzirdēt jaunas skaņas un ieraudzīt citas krāsas. Tie ir mirkļi, kad trompetes akords uzlido debesīs, bet vibrācija pārvēršas dzīvotpriekā.
Trompete un ceļa stabi
00:00 05.11.2010
95