Centrālā statistikas pārvalde vēsta, ka 2009. gadā 37% mūsu valsts mājsaimniecību pārtika no dažādiem sociāliem maksājumiem – valsts un pašvaldību pabalstiem, alimentiem un kompensācijām.Gada laikā šādu nosacīti citiem «uz kakla sēdētāju» skaits pieaudzis par desmito daļu. Pērnais gads, lai arī atsevišķās ekonomikas pozīcijās nesis pieaugumu, visticamāk, pabalstu saņēmēju skaitu palielinājis, jo bezdarbs auga, savukārt uzņēmējdarbību atbalstošās un ražojošo darba vietu skaitu vairojošās programmas vai nu vēl nebija «ieskrējušās», vai arī lauvas tiesu naudas dalīja dažādiem «plānā galdiņa urbējiem» – vērtētājiem, konsultantiem, padomdevējiem u. tml.Sociālie darbinieki novērojuši, ka atbalstāmo ģimeņu skaits joprojām vairojas un starp tām lielākā daļa ir ilgstoši pabalstu saņēmēji, kuri labi zina, tieši kur, kam, ko paprasīt, gūstot labumu gan no nodokļu maksātāju samestā sociālā budžeta, gan no starptautiskās un valsts palīdzības, gan no dažādām labdarības organizācijām. Bēdīgākais, ka šajās ģimenēs nereti ir Latvijai liels skaits bērnu – trīs un vairāk. Tā arī jaunā paaudze ātri apgūst senču zinības par labākajām «medību» vietām, kur guvums nāk bez lielas piepūles.Vai atbildīgie lēmumu pieņēmēji apzinās, ka arvien pieaug tā daļa sabiedrības, kas tikai prasa, bet pati lietas labā neko negrib darīt?Varbūt ir pēdējais brīdis Latvijā beigt tērēt naudu tā sauktajai pieaugušo izglītībai, kas vairākumā gadījumu ir slēpta projekta vadītājam pietuvināto personu vadāšana ārzemju braucienos. Varbūt izdarīt to, ko pirms desmit gadiem paveica Lietuva – par Eiropas naudu ar pašvaldību atbalstu īstenoja plašu mācību programmu, ierādot divām trešdaļām (!) visu valsts iedzīvotāju mazās uzņēmējdarbības pamatus. Tagad kaimiņvalstī ekonomiskās aktivitātes indekss – uzņēmumu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju – ir teju divreiz lielāks nekā pie mums.
