Gandrīz visu dienu lasīju pusaudžu esejas. Vecumnieku un Iecavas novada skolēni piedalījās sociālo zinību skolotājas Solvitas Lauzējas rīkotā konkursā. Esejas temats – «Pasaule, kurā es dzīvoju».Nepilni trīs desmiti apceru, cita par citu labākas. Dažiem stils tik ļoti izkopts, ka profesionāliem literātiem būtu ko brīnīties, bet autori mācās tikai 7. klasē! Protams, konkursam tika iesniegti darbi labākie no labākajiem. Tas nav statistiski vidējais prasmju standarts. Vairākām saturā nevainojamām, plūstošā, skaistā valodā rakstītām esejām piemita kāda iepriekš nemanīta tendence – apceres šķita pārāk pareizas, gludas un spožas. Kā bērnībā iemācīts pantiņš, ko visu mūžu var skandēt jebkurā dzīves situācijā. Patiesās emocijas un līdzpārdzīvojums bija noslēpti aiz vārdu sienas. Var, protams, diskutēt, cik tālu savu privātumu cilvēks drīkst atklāt pasaulei, taču, manuprāt, šī problēma attiecas uz pieaugušo rakstītāju auditoriju. Bērni ir spontāni. Dalīšanās izjūtās un sajūtās viņiem ir dabiska nepieciešamība. Tā ir teorija, kur racionālais laikmets ievieš korekcijas. Visticamāk, pusaudži, rakstot esejas, neko nav mēģinājuši slēpt. Vienkārši emocionālā inteliģence – jūtīgums, empātija – viņiem nav tik labi attīstīta kā personības citi aspekti. Pamazām jaunieši kļūst par bezkaislīgiem vērotājiem, analītiķiem, kritizētājiem.Mūsdienu sabiedrībā jūtīgumu vērtē kā gļēvuma pazīmi. Kam tad ir vajadzīgi «pērļu zvejnieki» ar sakāpinātām jūtām, kas «augstāk par ikdienišķo paceļ»?
