Ja esi vēlēta persona, tu esi
atbildīgs to priekšā, kas tevi ievēlēja. Demokrātiskā valstī
ievēlētās personas atbild tautai, jo tauta viņus ievēl. Latvijā ir
citādāk. Prezidenta kandidatūru noteica dažu oligarhu lēmums. Ja…
Līdzīgas problēmas pie mums
saistās ar Saeimas vēlēšanām, tikai tur tautas mandāts pazūd no
citas puses. Piemēram, teorētiski arī padomju laikā bija
demokrātiskas vēlēšanas, bet bija viens saraksts, par ko vēlēt. Tas
nozīmē, ka patiesībā iecēla amatā personas, kas sarakstu sastādīja.
Mūsdienās sistēma ir
līdzīga, tikai partiju vairāk. Reāli Latvijas politiskajā vidē ir
apmēram septiņas partijas, kuras var cerēt uz iekļūšanu Saeimā.
Tauta sadala šo partiju biedru skaitu Saeimā, reizēm atsijājot kādu
no valdošajām partijām, un tas arī viss. Izkrītošā partija kļūst
par politisko līķi, bet, ja partijas saimnieki spēj noturēt varu
politiskajā vakuumā, var ierasties Saeimā jau kādā ievēlētā partijā
vai startēt veiksmīgi ar jaunu partiju pēc četriem gadiem.
Šajā situācijā visu
nosaka partiju saimnieki, kas ne vienmēr ir vadītāji. Varam saukt
viņus par oligarhiem, jo būtībā tas atbilst šīs idejas definīcijai
– valsts pārvalde, kur visu kontrolē skaitliski neliela cilvēku
grupa. Vienīgais, kas biedē šo partiju saimniekus, ka vēlēšanās par
viņu partiju nobalso mazāk. Tomēr pieredze rāda – ar skaļiem
saukļiem, meliem un reklāmu var panākt zilus brīnumus.
Toties ar deputātiem viss ir
skaidrs – ja saimniekam esi iepaticies, tevi virzīs uz priekšu,
biežāk būsi ļaudīs, augstākos amatos, atklāsi noziegumus utt. Ja
neiepatiksies – piedod, bet saimnieks ir boss. Bet tauta – tautas
balsojums ietekmē spēka jomas. Vienreiz četros gados. Šoreiz
biežāk. Citādāk tauta neko neietekmē. Vai ir zināms kaut vai viens
pikets vai streiks, kurš deva pozitīvu rezultātu?
Valda Zatlera ierosinātā Saeimas
atlaišana jau pašā sākumā radīja zināmas aizdomas, ka viss tik
skaisti diez vai būs. Par to arī uzrakstīju lasītāju kritizētājā
rakstā savā blogā. Tagad padomāju – ja būtu prezidents, kurā
gadījumā ir jēga atlaist Saeimu? Pirmais variants – ir parādījusies
spēcīga, jauna partija, kas ir gatava mainīt politisko situāciju un
spēj pārliecināt, ka būs labāka par esošajām. Hm, kur tāda ir?
Varbūt kāds zina? Otrs variants … nezinu, pat idejas nav, jo
prezidenta iespējas ir ļoti ierobežotas. Pieņemsim, ja Saeima plāno
pieņemt valsts suverenitāti apdraudošu lēmumu, visdrīzāk, ka tajā
laikā, kas palicis līdz Saeimas atlaišanai, viņi to var izdarīt.
Valdis Zatlers savu lēmumu pamatoja ar Saeimas nespēju cīnīties
pret oligarhiem. Ja mums nav jaunas, spēcīgas partijas, ko izlikt
vēlēšanās, lai mazinātu oligarhu varu Saeimā, tas nozīmē tikai
vienu – nākamajās vēlēšanās pašreizējās gluži vienkārši pamainīs
vietu sadalījumu, un tas arī viss.
Mans viedoklis par jaunievēlēto
prezidentu un esošo ir apmēram vienāds – viņi nav piemēroti
prezidenta amatam. Ja prezidentu vēlētu tauta, viņam būtu
jāuzstājas publikas priekšā, jātiekas ar vēstniekiem un citām
personām, tad mēs vismaz kaut kādā mērā varētu novērtēt, kurš no
viņiem der prezidenta amatam. Bet pašreizējie tiek ievēlēti ar
vienu mērķi – lai prezidents neatlaistu Saeimu, kas izrādījās
graujoši nenovērtēts Valda Zatlera gadījumā. Politisko situāciju
valstī tas būtiski nemainīs – gluži vienkārši valdošās partijas
centīsies valsts kasi papildus aptīrīt, jo vēlēšanas taču maksā
naudu, turklāt no partiju puses daudz lielāku nekā no valsts puses
nepieciešamās rīkošanas izmaksas.
Mani nomāc tikko dzirdēta frāze:
«Noteikti iešu parakstīties par Saeimas atlaišanu! Tikai, ja jau
atlaidīšu, būs jāiet balsot par kādu Saeimas vēlēšanās. Bet par ko
balsot?» Mazo partiju deputāti bieži piedāvā tādus brīnumus, ka
uzreiz ir skaidrs, ka pat ievēlēti nezinās, ko darīt. Toties balsot
par tiem, kuru saraksti jau iepriekš no augšas ir izkārtoti un
skaļākie vārdi mākslīgi tiek popularizēti, neredzu jēgu.
Runājot par mūsu oligarhiem –
šī pārvalde pie mums tomēr ir maiga. Vai nu vēl nav iemācījušies
tik agresīvi apspiest protestus kā arābu zemēs, vai nu nedaudz no
tautas tomēr ir bail, varbūt arī paši jūtas pietiekami civilizēti
un gudri, lai tā atklāti nevienu nešautu un ļautu vismaz dažiem
plašsaziņas līdzekļiem rakstīt to, ko viņi domā un redz.
Līdz šim nevienas partijas
programma nav paredzējusi ievērojamas izmaiņas likumdošanā, kas
vismaz kavētu oligarhu varas palielināšanos. Doma par to, ka
vajadzētu atklāt ofšoru patiesās naudas guvējus jau ir laba, bet
būtībā tas mums neko nemainīs – uzzināsim saimniekus, un tas arī
viss. Mazās partijas var teikt – mēs viņus tiesāsim. Darīt jau to
var, bet, ja nekas nemainīsies likuma vārdā, tiesāto oligarhu vietā
nāks citi, un viss sāksies no jauna.
