Mūsdienu sievietes stingri stāv ar abām kājām uz zemes, uzstājīgā «kara gājienā» ieņem vadošus amatus un disciplinēti virzās uz vēlamo mērķi. Taču, kad runa ir par mīlestību, groži kļūst vaļīgāki un zem dzelzs lēdiju kājām zeme sāk šūpoties.
Sasodīti emocionālais Vēzis!
Bijusī īslīciete Zanda, kas tikai pirms gada ar izcilību Latvijas Universitātē beigusi jurisprudences studijas un jau iekārtojusies darbā vienā no Rīgas birojiem, sevi sauc tieši par tādu mērķtiecīgu sievieti, kā minēts iepriekš. Ir tikai viens klupšanas akmens, par ko atbild viņas zodiaka zīme: «Pie visa vainīgs sasodīti emocionālais Vēzis!»
Jau no vidusskolas laikiem Zanda mēģinājusi slēpt savu romantisko dabu aiz teicamnieces un pieklājības kalngala maskas, visiem kavalieriem sakot: «Nav laika tādām muļķībām kā mīlestība!» Taču patiesībā viņa ļoti baidījās no izgāšanās un savai labākajai draudzenei dienasgrāmatai uzticēja bažas, ka «būs laikam jāstājas klosterī».
Vidusskolas laika biklo skolnieci studiju laikos «atvēra» galvaspilsēta, un šis periods nenoritēja tik gludi. No «koju» istabiņas draudzenēm iemantojusi iesauku «Smukulīte Betija». Gudra, glīta un labsirdīga, taču diemžēl neveikla, jo aiz satraukuma vai mīlestības var nokrist kaut uz līdzenas vietas un loģisko domāšanu arī var zaudēt.
Svešais ekstrēmistes tēls
Pamanījusi, ka Rīgas dzīvesveids ar bulciņām, hamburgeriem un neregulārajām ēdienreizēm sāk uzkrāt rezerves uz «mīlas rokturīšiem», Zanda izveidojusi skriešanas grafiku. Atklājies, ka Mežaparks ir piemērota vieta ne tikai sportošanai, bet arī iepazīšanās mēģinājumiem. Vārds pa vārdam, un Zanda, pati nesaprotot, kā, bija piekritusi pēc treniņa iedzert tēju tuvējā kafejnīcā ar tādu pašu azartisku skrējēju.
Atbildot uz tādiem vienkāršiem jautājumiem kā «Kāds ir tavs hobijs? Kādas grāmatas tu lasi? Vai tev ir mājdzīvnieks?» un citiem, Zanda galīgi apjuka un sev izveidoja pilnīgi jaunu tēlu. Gribēdama izlikties citādāka, jo, viņasprāt, teicamnieces statuss nav nekāds interesantais (cik maldinoši!), viņa bija puisim sastāstījusi, ka piekopj ekstrēmu dzīves ritmu. Viņas stāsts skanēja apmēram šādi: «Atbilstīgi sezonai vasarā braucu ar ūdensslēpēm, ziemā nodarbojos ar snovbordu, apmeklēju visus ievērības cienīgus festivālus, plānoju taisīt tetovējumu, dzīvoju Liepājā un lasu erotisko literatūru…» Puisis klausījies lielām acīm, jo, kā izrādās, tas viss viņam bijis ļoti tāls, tieši tāpēc interesants.
Atvadoties Zanda teikusi: «Ticu liktenim. Ja būs lemts, tiksimies vēlreiz!» un iztikusi bez tālruņa numura došanas, domādama, ka Rīga ir lielāka nekā patiesībā.
Likteņa spēle
Šeku, reku, ne tikai Bauska un Rīga ir maza, bet visa Latvija. Bija pagājuši pāris mēnešu, tuvojās pirmā mācību kursa noslēgums, un viņa regulāri apmeklēja Rīgas Centrālo bibliotēku. Kad reiz nepieciešamā grāmata tur nebija pieejama, Zanda apsvēra, ka ērtāk to būs dabūt pa ceļam uz dzimtajām mājām Ķekavas bibliotēkā, nevis braukt uz Rīgas otru galu.
Pie Centrāltirgus sagaidījusi vecākus ar automašīnu, viņa bija gatava brīvdienām savā mīļajā mazpilsētā. Bet… vēl bija jāpiedzīvo Dieva piespēlētās situācijas turpinājums.
Izrādās, tuvu Ķekavas pagasta bibliotēkai dzīvo viņas «ja būs lemts, tiksimies», kas tieši tajā laikā pastaigājās ar savu zelta retrīveru. Meitenei gandrīz sirds pa muti izlēca, kad pārsteigtais puisis viņu uzrunāja. Ar stresa situāciju un jautājumu: «Ko tu te dari?» viņa netika galā. Atkal vārds pa vārdam, un atklājās patiesība.
Abi likteņa lemtie, Zanda un Jānis, kopā ir vairākus gadus. Spēlējot ar draugiem «Pāru spēli», uz jautājumu «Kādas grāmatas lasa tava meitene?» Jānis joprojām pajoko: ««Greja piecdesmit nokrāsas», un viņas naktsskapītī ir roku dzelžu kolekcija.»
