Vienā no septembra laikraksta numuriem uzgāju, ka Bauskas literāti ir izdevuši grāmatu, par ko man milzu prieks un mazliet pārņem nostalģija, jo vidusskolas laikā biju viena no viņiem. Atmiņā palikuši visi jaukie pasākumi, ik pa laikam pārcilāju bildes, laikrakstu izdevumus ar mūsu dzejoļiem. Mūsu ceļi šķīrās, jo mācījos Liepājā, pēc tam strādāju un dzīvoju Rīgā. Nu esmu atpakaļ laukos un audzinu savu pirmdzimto, bet dzeja joprojām ir manī. No Bauskas literātu grupas vislabāk atceros Dainu Ziemeli, burvīgu cilvēku.
Ar milzu sveicieniem ceru uz atkaltikšanos. Vērtējumam vienas no manām pēdējām rindām.
Neķeriet viņu aiz astes
Nav lapsai kažoks tik balts
Vien uzsnidzis jūlijā sniegs balts.
Ir skanējusi nodevēja dziesma
Apdzisusi ticības liesma.
Gluži kā sirds uz iesma
Ārā glūn migla bieza.
Saraujas dvēsele cieša
Nokrīt rūsa no pieša.
Nav lapsai kažoks tik balts
Izlikās kūmiņš tik stalts.
Atskanēja viņa balsī alts
Bet ticība salūza kā akmens kalts.
Nav kažoka baltā
Vien piķis saķepis
Tas visur apkārt aplipis
Un piedošanu nodevis.
Brucis tilts no meža uz mājām.
Nu viņš vairs nenāks tur ar apautām kājām.
Rasu saltu bridīs viņš
Ak, Tu nodevīgā sirds…
