Filoloģijas doktors Juris Millers pirms neilga laika Rīgā atklājis jaunu mākslas telpu «64 krēsli», kurā skatītājus ar savām radošajām izpausmēm priecē režisore Gaļina Poļiščuka. Ik vakaru septiņdesmit kurpju pāru remšas uz daudzdzīvokļu nama piekto stāvu, lai vērotu skaistā aktiera Andra Buļa rosīšanos. Pirms pusnakts emociju pārņemtā publika veļas lejup. Naktsmierā iztraucētie mājas iemītnieki, negribēdami ar to samierināties, paģērē vietvarai klapēt tādu biznesa perēkli ciet. Ja tā notiks, atkal būs iespēja gausties, ka māksliniekus pie mums nemīl.
Taču tā īsti nav. Producents Millers izvēlējies vieglāko ceļu, izvēršot biznesu sava dzīvokļa blakustelpās. Puisim ieteiktu vairāk uzņēmības, plašāku skatu. Kāpēc gan viss jaunais jātaisa Rīgā? Stundas un desmit minūšu braucienā kilometrus astoņdesmit no galvaspilsētas ir labi uzturēts Grenctāles kultūras nams, kuru koris un pāris dejotājas nekādi nespēj piepildīt. Tā skatuve savulaik būvēta kā Dailes teātrim ar augstiem šņorbēniņiem, plašām aizkulisēm. Ir mazā zāle, telpas aktieriem, rekvizītiem. Pašvaldība regulāri iegulda līdzekļus ēkas uzturēšanai, labiekārtošanai, tūlīt taps glīti nobruģēts laukums nama priekšā.
Nedaudz augstāku radošo lidojumu, nelielu ieguldījumu mārketingā, un smalkā Rīgas publika šurp trauktos pēc lauku romantikas un augstās mākslas baudījuma. Gaļinas Poļiščukas gaudām, ka viņai nepiedāvā darbu uz lielajām skatuvēm, nebūtu pamata. Ja viņa te uzvestu, piemēram, Justīna Marcinkēviča «Mindaugu», publika sarastos arī no Pasvales, Biržiem un Panevēžas. Bauskas mērs Ābelnieks rīdziniekiem Grenctālē maksu par izkāpšanu no autiņiem pilnīgi droši neprasīs, nav jau nekāds Ušakovs.
