Katru gadu tūkstošiem cilvēku no Latvijas dodas peļņā un apskata pasauli.
Tas bija sen, 1957. gadā, kad mani apciemoja Arvīds. Pazinu viņu jau kopš skolas laikiem. Arvīdam patika zīmēt bildes un no māla veidot skulptūras, bet pārsteidzošākais bija viņa aicinājums pievienoties latviešu un lietuviešu kustībai, lai sāktu bruņotu pretošanos. Esot jāmeklē ieroči.
Nesen biju atgriezies no dienesta, būvējām Jelgavā mājiņas, bet viņa aicinājumam es neredzēju jēgu, jo to jau izmēģināja ungāri un cieta sakāvi.
Aizsteidzās gadi, un pagātnē bija palicis arī Prāgas pavasaris, kad saņēmu vēstuli no Arvīda. Esot apprecējies ar skolotāju, dzīvojot un strādājot Ludzā, gleznojot ainavas, bet latvieši esot īsti mietpilsoņi, neko negribot.
Atkal pagāja daudz gadu, un sākās pārbūve, kad atrakstīja Arvīds no pasaules malas, no Sahalīnas. Ko viņš gribēja atklāt? Protams, tur bija lielāka samaksa par darbu, bet viņam noteikti bija vēlēšanās redzēt pasauli. Varbūt tā bija okeāna tuvā elpa, kas vienmēr aicina doties tālāk un tālāk, pretī saulei, varbūt tā bija čozēnija, reliktais Tālo Austrumu koks – pionieris, bet varbūt Sahalīnas ziemas dzirkstošais baltais klusums, mūžam patiesā, skaistā, neatkārtojamā, mainīgā daba. Un jo ilgāk mēs pie tās esam, jo ciešāk tā sev piesaista.
Vai tie cilvēki, kuri aizbraukuši strādāt, atgriezīsies tēvzemē? Es ticu, ka tā notiks, kad būs nopelnījuši pensiju un varēs bez problēmām dzīvot Latvijā.
