No mazām bērna dienām iemītā taciņa gar mežu man ir bijusi mīļa. Lai gan manas kājas to nemina bieži, no atmiņas neizgaist un ved mani domās uz manu zaļo Zemgali mežu un upes ielokā. Kad vēl tikai nedroši mācēju spert soļus pa mīkstajām un aukstajām sniega kupenām, nezaudēdama apņēmību, kopā ar vecākiem devos uz savas dzimtas mājām. Ceļš bija ļoti garš, bet es visu ceļu nogāju pati, un nevienam mani nevajadzēja nest. [..]
Manas dzimtas fotogrāfijas glabā stāstus, kad vecajās mājās viss ziedēja un plauka, kad dzidras čalas pieskandināja pagalmu un darba ritmā tīrumu. [..] Par senajiem laikiem manā bērnībā apkārt bija laika liecības: vecā klona grīda, masīvs koka skapis, kāds mūsdienās vairs nav sastopams, ar rokām darināts no kārtīga koka plāksnēm un izgreznots ar daiļiem grebumiem [..].
Tā ir mana zaļā Zemgale, kas man nozīmē tik daudz, bet peld dziļā nebūtībā [..]. Man ir palikušas tikai nodzeltējušas fotogrāfijas, svešas atmiņas un nožēla. Nožēla, ka neizmantoju laiku lietderīgi, neuzzināju pietiekami daudz par tiem laikiem, kuros neesmu dzīvojusi, lai nezustu aizmirstībā manas dzimtas vēsture. Tai ir jānes vēstījums tālāk, lai katrs varētu lepoties ar to, pie kā pieder un kas viņam pieder.