Neesmu starp tiem desmit tūkstošiem, kas personiski paguva parakstīt portāla manabalss.lv ierosmi legalizēt marihuānu, taču nesen kļuvu par idejas atbalstītāju, tiesa – ar konkrētu mērķi.
Statistikas dati rāda, ka vēža slimnieku skaits mūsu valstī audzis par trešdaļu, un cilvēku bailes no šīs diagnozes, visticamāk, bieži liedz to atklāt ārstējamā stadijā. Esmu pieredzējusi, ka aiziešana mēdz būt ļoti smaga, īpaši tiem, kas nejēdzīgu aizspriedumu vai nezināšanas dēļ neprasa ārstiem palīdzību atbrīvoties no sāpēm, ko pēc likuma pilnībā apmaksā valsts. Ja tomēr kādam neapmaksā, tad «zālīte» būtu brīnišķīga alternatīva, jo ik pa laikam uzvilkts dūms atbrīvos no mokām un ļaus līksmā noskaņā, pie pilna prāta atvadīties no šīs pasaules.
Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka slimīgu sadomazohistu iepotētā attieksme – cilvēkam jācieš sāpes – ir maldīga. Gan rietumu, gan austrumu medicīna apliecina – sāpes sagrauj organismu un personību, bendē dvēseli un iznīcina garu.
Neredzu, ar ko marihuānas uzsmēķēšana ir sliktāka par daudz spēcīgākā morfīna injekcijām. Process patīkamāks, viela lētāka, nav vajadzīgs regulārais špricētājs, un – ja nu tomēr laimējas tikt vaļā no sērgas, atkarība veidojas mazāka.
Esmu gatava atbalstīt risku, ko atļauja izmantot, izplatīt un ražot marihuānu noteiktiem nolūkiem un cilvēku grupām radītu sabiedrībai. Esmu droša, ka tas būtu nesalīdzināmi mazāks kaitējums nekā alkohols vai cigaretes, ko drīkst pārdot visur un bravūrīgi reklamēt. Varbūt privileģētajā grupā varētu mēģināt iekļūt arī valsts un pašvaldību darboņi, kam «kāsis» darbdienas rītā palīdzētu novērst paģiru simptomus. Taču jau tikai tāpēc, lai iestāžu apmeklētājiem būtu patīkamāka komunikācija…
