Starptautiska konference par nevalstisko organizāciju (NVO) līdzdalību no ieslodzījuma vietām atbrīvoto personu resocializācijā pagājušajā nedēļā Rīgā un reģionos turpinājās trīs dienas.
Konferences dalībnieki 19. maija vakarā pulcējās Bauskas novada Dāviņu pagasta Bruknas muižā, lai izzinātu Kalna svētību kopienas pieredzi. Te tika parakstīts sadarbības memorands.
Deviņas valstis
Konferenci rīkoja 1914. gadā nodibinātā Resocializācijas un integrācijas asociācija (RIA), informē projekta koordinatore Nora Skara. Asociācijas dalībniece ir arī biedrība «Bruknas Kalna svētību kopiena», kas jau 15 gadus nodarbojas ar atkarīgo un no ieslodzījuma vietām atbrīvoto personu resocializāciju.
Latvijas valsts budžeta finansētās programmas projektā «NVO līdzdalība resocializācijas procesā» ir sadarbības partneri no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Spānijas, Rumānijas, Portugāles, Nīderlandes, Maltas. Konferences dalībnieki Rīgā un Latvijas reģionos apmeklēja vairākus centrus, kas ir RIA biedri.
Kalna svētību kopienas brīvprātīgā palīdze Inga Pavlovska aprīlī piedalījās RIA ievada konferencē Rīgā. Viņa stāsta: «Asociācija ir nodibināta ar mērķi resocializācijas darbā panākt lielāku valsts atbalstu no ieslodzījuma vietām atbrīvoto personu uzturēšanā. Latvijā bijušo ieslodzīto problēmas vairāk cenšas risināt nevalstiskās organizācijas un pašvaldību sociālie dienesti. Gadu desmitiem tiek spriedelēts par lielāku valsts institūciju iesaistīšanu, bet situācija nav mainījusies. Daudzās Eiropas zemēs valsts un nevalstiskais sektors veiksmīgi sadarbojas, lai palīdzētu no cietuma atbrīvotajiem adaptēties un sākt pilnvērtīgu dzīvi.»
Riska grupa
Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes sociālās rehabilitācijas daļas priekšnieks Valdis Groza «Bauskas Dzīvei» skaidro: «Situācijas uzlabošanai ir izstrādāts jauns dokuments, kurā noteiktas resocializācijas pamatnostādnes. Tas ir iesniegts izskatīšanai Saeimā. Latvijā ik gadu tiek atbrīvots ap 2000 notiesāto un ieslodzīto. Daudziem nav ģimenes un dzīvesvietas, tādēļ viņi kļūst par bezpajumtniekiem. Sociālie dienesti cenšas uzņemties rūpes par viņiem, bet ar pūlēm ir par maz. Vislielākā problēma pašvaldībās ir dzīvojamās platības nodrošināšana. Arī tās personas, kuras pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma atgriežas ģimenēs, saskaras ar daudziem šķēršļiem. Bijušajiem cietumniekiem ir grūti atrast darbu. Statistika liecina, ka lielākais noziegumu atkārtošanas risks pastāv pirmajos divos gados pēc atgriešanās no cietuma. Ieslodzījuma vietās atkal nokļūst ap 50 procentu atbrīvoto. Pašlaik 11 Latvijas cietumos atrodas 4600 ieslodzīto.»
Jēkabpils cietuma sociālās rehabilitācijas daļas galvenais inspektors Jānis Gribuška uzsver, ka resocializācijas process tiek sākts pirms personas atbrīvošanas: «Mēs sazināmies ar pašvaldībām un informējam, kad no ieslodzījuma atgriezīsies konkrētas personas. Lūdzam sniegt atbalstu dzīvojamās platības vai darbavietas nodrošināšanā. Attieksme mēdz būt pozitīva, vienaldzīga vai izteikti negatīva. Jēkabpilī atrodas daļēji slēgta tipa cietums. Katru gadu tiek atbrīvotas 300 – 400 personas. Mūsuprāt, vissmagākā resocializācijas problēma ir sadarbības trūkums starp valsts sektoru un nevalstiskajām organizācijām. Ar interesi noklausījos ārzemju kolēģu ziņojumus un secināju, ka esam izvēlējušies pareizo virzienu resocializācijas uzlabošanai. Tomēr jārēķinās, ka paies ilgs laiks, iekams būs jūtami rezultāti.»
Nelāgi ieradumi
Konferences dalībnieki noklausījās Bruknas Kalna svētību kopienas vadītāja Andreja Mediņa pieredzes stāstu. Kopiena sadarbojas ar Valsts probācijas dienesta teritoriālajām struktūrvienībām visos Latvijas reģionos. Vidēji 10 – 15% Bruknas Kalna svētību kopienas iedzīvotāju ir bijušie ieslodzītie, pārējie – no alkohola vai narkotikām atkarīgie.
A. Mediņš atzīst: «Kopienā pastāv liela atšķirība starp personām, kas vairākus gadus pavadījušas cietumā, un atkarīgajiem. No cietuma atbrīvotajiem ir ārkārtīgi zema motivācija mainīt savu dzīvi, jo ilgstoša ieslodzījuma ieradumi dominē pār visām citām vērtībām. Cietuma sindroms ļoti ilgi saglabājas viņu deformētajās personībās. Resocializācijas process ir lēns un smags, nereti – bez rezultātiem.»
Sadarbības partneri A. Mediņam uzdeva daudz jautājumu, savukārt viņš uzklausīja ārvalstu dalībnieku pieredzes izklāstu. Spānijas un Rumānijas kolēģu resocializācijas darba metodes ir ļoti līdzīgas Bruknā izmantotajām, jo plaši tiek pielietota mākslas terapija – gleznošana, zīmēšana, darbs ar dažādiem materiāliem. A. Mediņš stāsta: «Viesi pauda milzīgu izbrīnu par to, kā ir iespējams nodrošināt resocializācijas centru un kopienu darbību, nesaņemot nekādu valsts finansiālu atbalstu. Viņi saka – mums ir nauda, bet sāk pietrūkt radošuma.»
