Uzklausīju dažādus pieredzes stāstus no cilvēkiem, kas internetā lasījuši anonīmus komentārus pie ziņām par sevi. Vēstis bija visnotaļ lietišķas – rundālietes organizēta sarīkojuma apraksts, Mežotnes jaunietes darbošanās sabiedriskā organizācijā valsts un Eiropas mērogā, codiešu uzņēmuma panākumi pēc smaga ikdienas darba vairāk nekā desmit gadu garumā, iecavnieces brīvprātīgais veikums, uzmundrinot dzīves smagi skartus ļaudis.
Rundāles saimniece bija sajūsmā par labajiem vārdiem, ko ierakstījuši svētku dalībnieki. «Tas man iedeva tādu enerģiju kaut ko rīkot atkal! Es gribu, lai pie manis sabrauc cilvēki, ar kuriem patīkami runāt un būt kopā.»
Codieši bēdājās par nejaucībām, ko, spriežot pēc detaļām, internetā izsvieduši kaimiņi un agrākie sadarbības partneri, kas uzticīgos iesācējus savulaik piekrāpuši. «Ļauni vārdi, tāda žults, ka negribējās lasīt tālāk. Gājām pirtī to visu noskalot.»
Iecavniece un mežotniece kopš ilgāka laika komentārus internetā vairs nelasa. «Kad vēl lasīju, visvairāk sāpēja pārmetumi par to, ko nekad neesmu nodarījusi. Mans telefons un e-pasts ir brīvi pieejami, kāpēc, pirms apmelot, nepiezvanīt un nepavaicāt, kā īsti ir?» saka sabiedriskā darbiniece.
Grūtdieņu labdare atklāj – par anonīmajiem komentāriem neliekas ne zinis, kopš pēc valodas stila sapratusi – nejaukākos raksta tuva darbabiedrene. Internets nav tik anonīms, kā šķiet. Jauniete ikdienā ievēro latvisko dzīvesziņu un prot nenokārt degunu: «Viss labais, ko raidi Visumā, pie tevis atgriezīsies. Tāpat kā viss sliktais. Kāpēc indēt sevi ar citu mellumiem? Labo daudzi pasaka acīs, ļaunajam patīk slapstīties aiz muguras. Tāpēc skatos uz priekšu.»
