Mūsu avīzes portāla aptauja liecina, ka vairākumam vēl joprojām ir mazdārziņš, kur izaudzēt ekoloģisku pārtiku un noņemt spriedzi pēc smagas darbdienas. Neesmu izņēmums un pa vakariem iedarbinu rumpim tonizējošu programmu savā piemājas dārzā. Runas par to, ka visu var nopirkt veikalā un ieguldītais nekādus dižos augļus nenes, nekad mani nepārliecinās. It kā nav liela māksla visu apkārtni pārvērst par «epilētu» ganību jaukumu, taču arī perfekts mauriņš prasa laiku. Vai gandarījums par zaļo paklāju būs tikpat liels, cik par saules nokrāsotu sārtu zemeni vai dobē piebriedušu kabaci? Diezin vai.
Tikai šonedēļ sagadījās dzeguzi dzirdēt. Tā aizkūkoja, kad kabatā bija tikai burkānu sēklu paciņa. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt? Vai tikai ar burkāniem šogad jāiztiek? Teju puse gada jau būs pagājusi, un, izrādās, stāvus bagāta nekļūšu, jo dzeguze burkānus piekūkojuse. Vakardien, ravējot zirņus, secināju, ka neviens ods pie mājas vēl ausī nav iedūcis. Pērnajā pavasarī nezināju, kā ar mošķiem cīnīties, bet šogad tiem, izrādās, vēl par aukstu. Teju mazais ledus laikmets sācies. Tūlīt jau jūnijs, bet īstu siltumu tā arī neesam izjutuši. Dārzeņaudzētājiem sāpe, ka viss stāv uz vietas. Citugad jau divas reizes pagūts kartupeļus izvagot, bet šogad tik knapi zaļumi sagaidīti, un tā arī tie «iekonservējušies». Taču ir arī pozitīvs aspekts – viss ilgāk plaukst un zied. Skaistums tik ātri nepāriet – var pilnā mierā ienirt ceriņu aromāta jūrā, jūsmot par ābeļziedu baltajām kupenām un vērot, kā lēnām ziedlapiņas raisa purpurkrāsu peonijas. Tālab nav jārūc par auksto laiku, bet jābauda tas, ko daba dod.
