Nupat esmu atgriezusies no Gruzijas, kur kopā ar Bauskas kultūras centra tautas deju ansambli «Jandāls» piedalījāmies Neatkarības dienas svinībās mūsu sadraudzības pilsētā Hašuri.
Dažu dienu laikā piedzīvotais, šķiet, risinājies nedēļām. Tik daudz ko paspējām ieraudzīt un, pats galvenais, – izjust. Pozitīvā ir vairāk, nekā gaidījām, tomēr, salīdzinot abas mūsu valstis, ir viena lieta, ar ko latvieši var lepoties, – tā ir tīrība.
Gruziju apskalo Melnā jūra, ieskauj Kaukāza kalni, valstī ir ap 25 000 upju un skaisti, zaļi mežu masīvi, taču dabas brīnumu daudzviet aizēno cilvēku cūcība. Ūdenstilpēs dreifē plastmasas pudeles, kad pie Melnās jūras saceļas vējš, laiskajiem gulētājiem sejā lido maisiņi, un izsmēķi atrodas zem katra soļa. Tā ir norma. Bērns iznāk no veikala mammai pie rokas, atver saldējumu un iepakojumu nomet zemē. Vīrietis «Borjomi» dabas parkā ielidina pudeli kanālā, kaut arī viens no retajiem atkritumu konteineriem atrodas metra attālumā.
Jāatzīst, ka Gruzijā grūti būt kārtīgam un nemēslot. Viesnīcā nevienā numuriņā, pat vannas istabā nav miskastes. Tādos gadījumos praktiskajam latvietim jāmeklē rokā maisiņš un vieta atkritumu izmešanai jāuztaisa pašam.
Latvijā sabiedrības doma par sakoptu un tīru vidi krietni mainījusies pēdējos gados. Ticu, ka arī gruzīni drīz uz savas zemes skaistumu paskatīsies citādāk. Jau mūsu viesošanās laikā viņi mācījās no mums un mainīja savus paradumus. Pēdējā ceļojuma vakarā sēžot uz balkona un tērzējot ar gruzīniem, latvieši savus izsmēķus iestūma vienā pudelē, tikmēr gruzīni – pārmeta pār margu. To pamanījuši, viņi sāka rīkoties, kā mums pieņemts. Arī gruzīnu autobusa šoferis Georgijs uzteica latviešu kārtību, piebilstot, ka viņa tautiešiem vēl ir, kur augt.
