Interesanta, bet līdz galam neizzināta ir Vecumnieku novada Valles pagasta māju «Lapsas» vēsture. Turot rokās daļu dokumentu, kuri apliecina namam iepriekš piešķirtos nosaukumus, saimnieks Guntis Strups dalās izzinātajā par ēkas agrākajiem īpašniekiem un laika gaitā piedzīvotajām pārmaiņām.
Katrā nosaukumā pa lapsai
Guntis ar sievu Dzintru namā ievākušies 90. gadu sākumā. «Nekas cēls un skaists. Apkārt krūmi, neizbraucams ceļš un nekārtība ēkas iekštelpās,» pirmos iespaidus par jauniegūto namu atminas Guntis. Viņš atceras, ka aptuveni divus gadus meklējuši nama saimniekus, to pēcnācējus vai citus mantiniekus, taču nesekmīgi. Tolaik īpašumam piešķirtais bezsaimnieka statuss deva visas tiesības māju iegādāties Guntim.
«Mani aizrauj vēsture, vēlos izzināt visu neatklāto, tāpēc pastiprināti interesējos par «Lapsu» priekšgājējiem, bet informācija izrādījās skopa,» teic Guntis. Lūkojoties vēsturiskajos toreizējā Bauskas apriņķa dokumentos, viņš rāda, ka vārds «Lapsas» ēkai piešķirts 1938. gada 5. augustā, un arī pirms tam katrā māju nosaukumā bijusi pa lapsai. Iepriekš tā dēvēta dažādi, bet vārdam «lapsa» allaž atradusies vieta. Iesākumā bija «Lapsejures», pirms tam «Lapsas-Juri». Ar šādu nosaukumu tā piederējusi Valles muižai. Vēlāk par «Lauksargu Lapsām» dēvētais nams piederējis Bertai Lauksargai, bet nosaukums «Auziņu Lapsas» bijis blakusēkai, kura sliktā stāvokļa dēļ tika nojaukta.
Līdz ar nama nosaukumu dokumentos stāv rakstīts, ka saimniekiem piederējis 110 pūrvietu zemes (redakcijas piezīme: viena pūrvieta – 0,37 ha). Pēc iepriekšējo saimnieku aplēsēm, mājai esot pagrabs, kurš gan līdz pat šim brīdim nav atrasts. Pēckara gados «Lapsas» kalpojušas par Vecumnieku pārvietojamās mehanizētās kolonnas kantori, bet vēlāk, izveidojot sešus dzīvokļus, te uz dzīvi apmetušies strādnieki.
Ar pacietīgu darbu
«Nams celts pamatīgi,» noteic Guntis. Šīferis bijis piestiprināts ar kapara naglām, un sijas gatavotas no ozola. «Gribējām pielīdzināt sijas, bet dzirksteles vien šķīda. Koks nepadevās,» par nama uzlabošanas darbiem stāsta saimnieks. Māja celta kā stāvbūve. Tā kardināli nav mainīta, vien pats nepieciešamākais – logi, durvis, izremontētas iekštelpas.
Apkārtnes iekārtošana prasījusi daudz spēka un laika. Koki, krūmi, gara zāle jeb «džungļi» bijuši apkārt «Lapsām». Pēc pēdējiem iemītniekiem palikusi varen bieza, kā Guntis saka, «sociālā slāņa kārta». Netālu izrakuši trīs lielas bedres, kurās aprakuši visus mēslus. Pacietīgā darbā teritorija pārtapusi par sakoptu vidi. «Veco dīķi aizrakām ciet, izveidojām jaunu,» stāsta vallietis. Otrā krastā pakalnā ierīkota Jāņu nakts ugunskura vieta.
«Labajos laikos iesāku guļbūves pirts celtniecību. Solīja, ka «treknie» gadi būs septiņi, bet bija tikai divi, tāpēc līdz galam visu nepaspējām uzbūvēt,» jokojot noteic Guntis. Savos paša celtajos objektos pamanījis daudz nepilnību. «Koka bruģis ar laiku izpūst, apaļie sprunguļi lūst un kustas, arī pirtiņā šis tas būtu pārtaisāms, bet tā jau notiek, ka tikai darot var gūt pieredzi, lai pēc tam darbus paveiktu kvalitatīvāk,» ar smaidu sejā par savām būvnieka gaitām stāsta saimnieks.
Pilsēta nevilina
Guntis ar sievu Dzintru un trim dēliem – Raiti, Gati un Kristapu – «Lapsās» pavadījuši daudz laimīgu un prieka pilnu mirkļu. Strupu ģimene nodarbojas ar biškopību, lauksaimniecību un mežsaimniecību. «Jaunie izmācījušies, tik gudri. Mani, veco vīru, vairs neņem par pilnu,» nespēdams valdīt smieklus par paaudžu uzskatu atšķirībām, noteic Guntis. «Dēli palīdzēja būvēt un labiekārtot teritoriju. Ziniet, īstā nama saimniece ir mana sieviņa!» saka Guntis. Kopā ar dzīvesbiedri viņš labprāt atpūšas «Lapsu» teritorijā, kur valda miers un klusums. Blakus piemājas pļavā čīgā sienāži un dzied putni, bet teju pāris soļu attālajā mežā dzirdamas dzīvnieku «sarunas».
Ēkas galā ir milzīgs, kupls ozols, kurš, pēc saimnieka aplēsēm, tur aug jau neskaitāmus gadu desmitus. Teritoriju sargā uzticamais, bet mierīgais suns Rūdolfs. Viņa «kolēģis», otrs četrkājainais draugs, ir niknāks. «Rūdis nevienu neaiztiks, bet viņa pārinieks svešajiem gan var skādi nodarīt,» četrkājainos draugus raksturo vallietis.
«Esmu dzimis un audzis mežā, tāpēc šī vieta man šķiet pasakaina. Pilsētā viena diena ir par maz, bet divas par daudz. Nekad nespētu iedomāties sevi cilvēku apdzīvotā, automašīnu dārdoņu pārpildītā vietā,» atzīstas Guntis.
