Vienveidīgi bezjēdzīgajā Valsts prezidenta ievēlēšanas pseidotematu pārmalšanā (jo sabiedrībai te tāpat nav nekādas teikšanas) pozitīvu pārmaiņu ienesa LTV1 intervija «1:1» ar frizieri Pēru Bogomazovu – drosmīgu «iznācēju no skapja», kas ar cieņu prot uztvert mūsu homofobās kopienas vārdiskos un pat fiziskos uzbrukumus. Reti nacionālajā presē gadās dzirdēt ko tik godīgu, prātīgu un saturīgu – atbildes, kurās nemēģina izlocīties pat no dziļi personiskiem tematiem, nemelo, nebliež tukšas frāzes, neaizvaino citus.
Īsi pirms tam par aizbraukšanu no Latvijas sociālajos tīklos pavēstīja izcila savas jomas eksperte, lēmumu pamatojot ar nevēlēšanos turpmāk izdabāt iestādēm, kas ar formālu ieganstu nepagarina viņas dzīvesdraudzenes uzturēšanās atļauju. Nesen neatkarību atguvušai valstij, kuru ekonomisku iemeslu dēļ atstājuši simtiem tūkstošu uzņēmīgu cilvēku, vēl pāris zaudēt tāpēc, ka viņus te diskriminē privātās dzīves dēļ, ir apkaunojoši.
Pārfrazējot dzeltenā izdevuma uzbrēcienu gaidāmā Rīgas praida dalībniekiem – «rokas nost no mūsu bērniem!», man gribētos teikt – «rokas nost no cilvēkiem!». Geji nav pedofili. Statistika rāda, ka seksuāli varmākas ir bērnībā cietuši heteroseksuāļi vai fanātisma apdullināti katoļu mācītāji. Vai mīlēt citu cilvēku neatkarīgi no viņa dzimuma ir sliktāk nekā būt heteroseksuālim, kas sit vai izvaro sievu, bērnus, mazbērnus? Vai dot bērnam labas mājas, kurās ir divas izglītotas, inteliģentas, gādīgas mātes, ir sliktāk nekā vienīgajam «ģimenes galvam» alkoholiķim ignorēt vai terorizēt savas miesīgās atvases?
Moralizētāji varētu paši sev atgādināt, kas aizliegts baušļos – zagt vai mīlēt citu cilvēku? Varbūt jēdzīgāk savas dusmas vērst pret tiem, kas iedzīvojas uz sabiedrības rēķina, nevis pret tiem, kas vienkārši atļaujas mīlēt citus.
