Kopā ar ceļu nozares atbildīgo vietējo amatpersonu esam pastrādājuši lielu noziegumu. Speciālists, kurš labi pārzina vietējos apstākļus – katru ceļa gabalu, tā līkumus, brauktuvju stāvokli, paveiktos un iecerētos darbus –, man par tiem profesionāli skaidri izstāstīja. Viss saprotams, varētu gatavot publikāciju un vēstīt lasītājiem, bet nedrīkst. «Tas vien, ka es tev to izstāstīju, jau ir pārkāpums. Tādēļ ceru, ka avīzē no manis sniegtās informācijas nekā nerakstīsi. Tev jāzvana uz Rīgu, jāaizsūta sabiedrisko attiecību daļas speciālistiem rakstveidā jautājumi. Viņi sagatavos atbildes,» par spēkā esošo situāciju skaidro baušķenieks.
Tā arī izdarīju, aizsūtīju elektroniskajā pastā vēstuli ar jautājumiem. Rīgā sēdošā ierēdne, protams, sazinājās ar vietējiem speciālistiem, kas viņai izskaidroja situāciju, darbu grafikus, iespējamās problēmas. Pēc dienas saņēmu atbildi. Tāda, lūk, mums valstī ir kārtība!
Nē, tā ir nekārtība, gribas pat to nosaukt par līdzekļu izšķērdēšanu. Par nozares attīstības pamatvirzieniem, lielajiem valsts plāniem un iecerēm, protams, vislabāk zinās stāstīt ministriju vai atbildīgo departamentu pārstāvji. Nožēlojams ir liegums izteikties vietējiem darbiniekiem par grāvmalu izpļaušanu, brauktuves virsmas apstrādes termiņiem, ceļa zīmju uzstādīšanu un noņemšanu un citiem ikdienas sīkajiem darbiem.
Es viņu vietā justos kā neuzticams neprofesionālis, kurš nesaprot, ko dara, neprot par padarīto sakarīgi pastāstīt. Savukārt ministrijai var pārmest laika un naudas nelietderīgu tērēšanu. Uzpūstā štatu aparāta uzturēšana rada prāvus izdevumus. Papīra aprakstītāju un dokumentu pārcilātāju divu trīs gadu algas, iespējams, pietiktu, lai asfaltētu valsts plānos un nākotnes redzējumos tā arī neiekļautos pārsimts metrus garo grantsceļu uz Dāviņiem vai Ozolaini.
